Kad atgriezos, kopā ar domubiedriem rakstniekiem neiespējamos apstākļos nodibinājām Latvijas Literatūras centru. Gribējām latviešu literatūru izvest pasaulē. Vēlāk tapa Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja Ventspilī. Ja saliekam svaru kausos, cik daudz sava brīvprātīgā rakstniecības laika ziedojām, lai pārliecinātu pašmāju politiķus un naudas devējus par latviešu literatūras dzīvotspēju mājās un pasaulē, tad redzam, ka neatlika daudz laika izdzīvošanai un, galvenais, rakstīšanai.
Es lepojos, ka mana paaudze ir tā, kam tomēr izdevās mūsu literatūru izvest pasaulē. Ar grūtībām, bieži esot par lielgabalu gaļu politiskajās dzirnavās, un pat tad, kad anonīmo komentāru melnās straumes postīja jau tā trauslās iedvesmas dzīvi. Mēs kļūdījāmies, mēs bijām nevajadzīgi, klauvējām pie aizslēgtām durvīm un pat sarīkojām rakstnieku dumpi. Un paralēli strādājām valodai, godīgi un smagi. Pamanījāmies izdzīvot un radīt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
