Nora Ikstena: Neiespējamās misijas raženie augļi  (49)

Kad atgriezos, kopā ar domubiedriem rakstniekiem neiespējamos apstākļos nodibinājām Latvijas Literatūras centru. Gribējām latviešu literatūru izvest pasaulē. Vēlāk tapa Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja Ventspilī. Ja saliekam svaru kausos, cik daudz sava brīvprātīgā rakstniecības laika ziedojām, lai pārliecinātu pašmāju politiķus un naudas devējus par latviešu literatūras dzīvotspēju mājās un pasaulē, tad redzam, ka neatlika daudz laika izdzīvošanai un, galvenais, rakstīšanai.

Es lepojos, ka mana paaudze ir tā, kam tomēr izdevās mūsu literatūru izvest pasaulē. Ar grūtībām, bieži esot par lielgabalu gaļu politiskajās dzirnavās, un pat tad, kad anonīmo komentāru melnās straumes postīja jau tā trauslās iedvesmas dzīvi. Mēs kļūdījāmies, mēs bijām nevajadzīgi, klauvējām pie aizslēgtām durvīm un pat sarīkojām rakstnieku dumpi. Un paralēli strādājām valodai, godīgi un smagi. Pamanījāmies izdzīvot un radīt.

Kad sabruka Latvijas Literatūras centrs, likās, ka visas cerības un ieguldītais darbs ir zaudēts. Tepat uz sliekšņa bija neticama iespēja – simboliskais 2018. gads – Latvijas kā viesu valsts statuss Londonas grāmatu tirgū. Valsts kultūrpolitika beidzot pagrieza savu seju pret mums. Bija iespējams radīt izcilo kampaņu "I am introvert", bija iespējams runāt ar izdevējiem Lielbritānijā un pasaulē par mūsu autoru darbu izdošanu un promociju pasaulē. Platformas "Latvian Literature" amazoņu komanda izdarīja neiespējamo – mēs atradāmies rampu gaismā. Neskaitāmas intervijas un publikācija BBC televīzijā un radio, "The Booksellers", "Guardian" – lai minam tikai dažus no lielajiem pasaules medijiem, kas pēkšņi runāja par viņiem līdz šim nedzirdēto terra incognita – latviešu literatūru. Tagad varam teikt – latviešu mūsdienu rakstnieki ar savu piedalīšanos prestižos literatūras festivālos, ar savu grāmatu publikācijām ārzemju apgādos ieņem pienācīgu vietu Eiropas literatūras kontekstā. Vēl vairāk – izrādījies, ka nacionālā literatūra un grāmatniecība ir pienesums mūsu budžetā, ka tā ir spējīga radīt jaudīgu un pozitīvu Latvijas valsts tēlu, ko tik bieži apbružā naudā peldošais mūsu dzimtenes politiskais un administratīvais kuģis, kuru bremzē intelekta, tālredzības, degsmes un brīvprātības trūkums.

Vīrs un vārds. Goda vārds. Vārda spēks. Visus šos teicienus var attiecināt uz latviešu literatūras nākotni. To klātbūtnei ir jābūt ne vien mūsu uzrakstītajos tekstos, bet arī valsts, ministriju un naudas dalītāju turpmākajā apsolījumā.

Mēs sagaidām, ka Latvijas valsts ne tikai leposies ar latviešu literatūras panākumiem, bet pildīs savu doto vārdu, piešķirot pienācīgus līdzekļus platformas "Latvian Literature" pastāvēšanai un turpmākai ilgtspējīgai darbībai. Darbs, kas tik veiksmīgi iesākts, nedrīkst apstāties. Latviešu rakstnieks un tulkotājs Dzintars Sodums reiz teica: "Maksāt par latviešu valodu un literatūru ir goda lieta." Un mēs, latviešu rakstnieki un grāmatizdevēji, arī esam mūsu valsts, un nav nevienas citas valsts pasaulē, kurai būtu pienākums atbalstīt un kopt mūsu literatūru.

Mēs negribam pazust panākumu zelta miglā. Jāiet tālāk. Priekšā ir vēl viena iespēja – Frankfurtes grāmatu gadatirgus. Pasaules ceļi ir kļuvuši iespējami, jo esam ieguvuši vissvarīgāko zelta provi – mūsu daudzskaitlīgos lasītājus Latvijā. Jo mēs rakstām latviešu valodā.

Uz brīdi atgriezīsimies deviņdesmito gadu beigās. Jauna latviešu rakstniece Ņujorkā saņēmās spēkus un nosūtīja lielākajām amerikāņu izdevniecībām sava pirmā romāna fragmentu tulkojumus angļu valodā. Viņa saņēma vēstuli no kādas prestižas Ņujorkas izdevniecības ar aicinājumu tikties. Tās redaktors, lūkojoties uz trūcīgi tērpto jauno sievieti ar garu bizi, angļu valodā teica: "Runāsim nopietni. Ja vēlaties izsisties pasaulē, jums jāpaliek Ņujorkā un jāsāk rakstīt angļu valodā." Pēc divdesmit gadiem mēs esam pasaulē, spītīgi turpinot rakstīt latviešu valodā. Jo tā ir mūsu dzimtene. Un mēs esam strādnieki savā dzimtajā literatūrā.