Izdots Ilmāra Šlāpina dzejoļu krājums 'Es nemāku, komatus'

Dzejas krājumā tiek runāts par sāpīgo un svarīgo, īpaši neslēpjoties aiz "vieglās valodas", kas kalpo tikai kā ironija vai situatīvs elements un atgādina par to, cik grūta ir atklāta saruna starp pieaugušo un bērnu. Šajos dzejoļos nav tēmu, kas nebūtu piemērotas bērniem: tituldzejolis "Es nemāku, komatus" runā par mulsumu un neizpratni dzīves un ikdienas sīkumu priekšā, "Mamma kafejnīcā" – par vecāku nespēju būt kopā ar saviem bērniem, "Dibens no vates" stāsta par vainas apziņu, ko bērnā ieaudzina fiziski sodi. Viens no vecākajiem dzejoļiem – "Priekškamkarš" ir tapis Irākas kara priekšvakarā, "Zemesbrālis" un "Kara kāja" stāsta par karojošā patriotisma absurdumu, bet "Mana mamma vakaros raud" ir par situāciju, kad māte ir seksuālas vardarbības upuris un nespēj par to runāt ar savu bērnu. "Sarunas pie galda" un "Sarunas pludmalē" apspēlē tipisku pieaugušo un bērnu attiecību modeli, "Prātīgi padomi", "Dzīvesziņa" un "Tikumiskās attīstības pasniedzējam" ir sarkastiski "pareizo" uzskatu mācīšanas piemēri mājās un skolā, "Šis zēns ir zils" reflektē par dramatisko homoseksuāla bērna pieaugšanu. Eksistenciālas pārdomas satur dzejoļi "Laika upe" un "Piedzimt par kucēnu Birmā". Daudzi dzejoļi satur vārdiskus kalambūrus vai literāru atsauču elementus. Rinda dzejoļu ir rakstīti kā dziesmu teksti, daži no tiem jau ir ieguvuši savu mūziku – "Žēlabu dziesmiņa" ir izskanējusi LaLiGaBas ceremonijā Jēkaba Nīmaņa interpretācijā.

"Patiesībā jau nav nekādu bērnu," saka Ilmārs Šlāpins, "mēs piedzimstam kā cilvēki un nomirstam kā cilvēki, no sākuma daudz ko nezinām, beigās daudz ko neatceramies, bet visu dzīvi neko nesaprotam. Par to tad arī ir šie dzejoļi."