Zelta bibliotēka: Rakstnieki atklāj savas mīļākās latviešu grāmatas  (1)

"Viena no manām vismīļākajām latviešu literatūras grāmatām ir Annas Auziņas pirmais dzejoļu krājums "Atšķirtie dārzi" (1995) – neparasti maiga un jutekliska grāmata, kas man jaunībā iemācīja, ka laikmetīga dzeja var nebūt atsvešināta un grūti uztverama. Katru vasaru atceros šī krājuma dzejoli par negatavu jāņogu ēšanu, kas liek atcerēties gatavās, sulīgās jāņogas, kuras savukārt atgādina skūpstus. Bieži atceros arī skaistos tekstus par bezrūpīgo jaunību, "kad mēs aizmiegam visi trīs milzīgā gultā / mēs krāsainām acu krellēm / neķemmēti un konfekšu pilnām mutēm." Mazā, sārtā grāmatiņa jau sen ir kļuvusi par bibliogrāfisku retumu, taču man šķiet, ka latviešu laikmetīgā dzeja bez tās būtu citāda."

"Mīļākā latviešu autora grāmata visiem maniem vecumiem cauri arvien tomēr ir un paliek Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltā grāmata". Šī grāmata arī mūsdienās var noderēt kā karte ceļojumam uz bērnību. Sarakstīta 20. gadsimta pirmās desmitgades beigās Neretas "Kalnamiķelēnos" un Burtnieku namā Mīlgrāvī, "Baltā grāmata" atgādina baltu audeklu, uz kuras autors glezno "Simts tēlojumu vārdos un līnijās". Nekā tur nav sveša vai cita, acis un sirds ir paša, krāsas ir gaisma, dubļi un putekšņi, arī baltais audekls tapis no dzimtajā pusē augošiem liniem, mērcētiem pašu linu mārkā, pašu kulstītiem, vērptiem un austiem. Un rāmis audeklam – no kāda koka, kas bērnības draugs. Šāda pasaule, kurā viss ir īsts un ciešām, mīlestības pilnām saitēm siets, var kalpot kā paraugs, kā skatīties uz savu dzīvi. Protams, Jaunsudrabiņš ir augstas raudzes rakstnieks un saites ik brīdi top nospriegotas, arvien blakus dzīvība un nāve kā uz naža asmens. Skaidras, skaistas, dzīvas latviešu valodas realitāte "Baltajā grāmatā" ir tikpat taustāma kā pasaules ainavas, kurās katrs no mums kopš bērnības ieausts."

"11 gadu vecumā, ceļojot pa plauktiem, uzgāju pārsteidzošu grāmatu. Es jutos atklājis kaut ko slepenu, jo grāmatu reti kurš zināja. Man gribējās reizē to glabāt kā noslēpumu un reizē uzbāzties draugiem ar pārstāstiem. Tas bija Andra Puriņa romāns "Bezrūpīgie ceļotāji". Starp citu, ceļotājiem rūpju netrūka. Ceļam neredzēja galu, pretim nāca panki, punduri, patiesības meklētāji. Visīstākais latviešu road story un mana pirmā jaunības grāmata. Pēc divdesmit gadiem uzzināju, ka grāmata tolaik bijusi diezgan populāra, un ne viens vien pusaudzis tās iedvesmots gribējis pāragri aizbēgt no mājām. Tagad gan grāmata ir gandrīz aizmirsta, un es atkal varu to uzskatīt par savu noslēpumu. Romāna ceļi turpina līkumot. Es vairs nesaprotu. Kā ar pirmo mīlestību – nevar saprast, vai mīlēji tāpēc, ka skaista; vai bija skaista, tāpēc, ka mīlēji. Kad redzu šosejas vai takas, man tās joprojām šķiet redzētas tai grāmatā. Vai tāpēc, ka aprakstītas ļoti reālistiski, vai arī es joprojām skatos bezrūpīgo ceļotāju acīm – nav zināms."

"Kad tev ir 13 līdz 16 un tu visu jūti visaugstākajos toņos, lec bedrēs visdziļāk, elpo visstraujāk un tava caururbjošā redze atmasko pieaugušo pasaules vistālākos kaktus, un tev šķiet, ka dzīvi visīstāk piedzīvo tieši neizskaidrojamu skumju mirkļos, tad nevajag kādu, kurš uzmācas ar "vissbūskārtībā, saņemies" palīdzību – vajag kādu, kurš tevi saprot. Jauniņās (viņai bija tikai 20 gadu īss mūžs), hipijiski garmatainās, biezi briļļotās dzejnieces Ievas Rozes dzeja ir kā otrādi apmesta āda – ar jēlumiņu uz augšu: tā jūt visu, tai viss sāp, tā pasauli redzīgi saprot un atmasko. Laikā, kad es kā mantru ik dienas lasīju Ievas Rozes dzeju, manā dienasgrāmatā parādījās ieraksts: "Esmu te sarakstījusi baigo murgu. Ja man kādreiz nākotnē tas liksies kaut kas labs, mana garīgā un intelektuālā dzīve būs izgāšanās. Man taču būs jākļūst gudrākai par sevi šobrīd." Labi teikts. #izgāšanās Dzeja, kurā vērts ieklausīties, arī vairs neesot pusaudzim – Ievas Rozes krājums "No vienas tumsības otrā"."

"Ja jāizvēlas starp grāmatām, kas vienkārši reiz bijušas mīļas un palikušas atmiņā, un tādām, pie kurām gribas atkal un atkal atgriezties, tā noteikti ir "Baltā grāmata". Tas nekas, ka lielāko daļu stāstiņu esmu labi paturējis prātā, un vai nu klusībā pats pie sevis, sarunās vai kādos rakstos ik pa laikam mēdzu uz tiem atsaukties. Atmiņas atsvaidzināšanas nolūkos mēdzu grāmatā ielūkoties vēl arvien. Grāmatu par bērnību latviešiem ir visai daudz, taču, manuprāt, tieši "Baltā grāmata" spilgti uzbur to neziņas, jaunatklājumu, baiļu un prātā paliekošu prieku pilno pasauli, no kuras vēlāk būs jāizšķiļas pieaugušam cilvēkam. Var jau uzskatīt, ka Jaunsudrabiņa Janča mazotne ritējusi tumši drūmos aizlaikos, kad ļaudis tika iedalīti saimniekos un kalpos jeb gājējos, bet dienišķā maize bija jānopelna vaiga sviedros, no ausmas līdz rietam darot lauku darbus. Tās ir laikmeta detaļas, ko iespējams iepazīt arī citos darbos, taču tādu bērnību, kāda bijusi Jancim, aprakstījis tikai Jaunsudrabiņš."

"Nosaukt vienu mīļāko tekstu latviešu literatūrā man nav pa spēkam. Tas būtu līdzīgi kā alfabētā pēc mīļākā burta ūjināt. Varu nosaukt autoru, ko turu par vienu no savējiem. Regīna Ezera. Par savējo, jo lasot "Zemdegas", "Aku", "Pati ar savu vēju", esmu juties tā itin kā saprastu, saskatītu kaučko mazbišķīt vairāk. "Prozas vecene," – par viņas raganīgumu prozā, atsaucoties uz Ezeras pašas rakstīto, saka Guntis Berelis ("Regīna Ezera. Raksti", "Nordik", 2000). Trāpīgāk par Bereli pateikt gandrīz nav iespējams, tāpēc, piekrītoši mājot ar galvu, citēšu viņa hipotēzi par Ezeras nospieduma sakni lasītāja prātā un sirdī. "Gadu gadiem viņa ir domājusi tikai par to, kā uzrakstīt to, ko tik ļoti vajag uzrakstīt, ka to nemaz nedrīkst neuzrakstīt. Un šajā nemitīgajā koncentrēšanās procesā ir dzimusi kaut kāda īpaša zināšana, kas patiesi varētu būt radniecīga raganas, reģes, redzētājas zināšanai.""

"No bērnības man visvairāk atmiņā palikušas Margaritas Stārastes grāmatu sirsnīgās ilustrācijas un īpaši Zīļuka tēls un viņa piedzīvojumi – tas laikam mana uzvārda dēļ. No pusaudžu vecumā lasītajām latviešu grāmatām līdz šim brīdim visspēcīgākos iespaidus ir atstājuši Andrieva Niedras "Līduma dūmos", Alberta Bela "Cilvēki laivās" un Ērika Ādamsona "Abakuka krišana". Dziļi līdzpārdzīvoju Rūdolfa Blaumaņa radītajiem tēliem – gan "Nāves ēnā", gan Andriksonam, gan lugās – domājams, Blaumaņa talants un meistarība nevar atstāt vienaldzīgu nevienu lasītāju."

"Mana mīļākā grāmata ir Edvīna Raupa grāmata "Uzvāri man kaut ko pārejošu". Grāmatas iznākšanas laikā man bija 17 gadi. Tajā vecumā vairumu mana laika aizņēma alkohola, cigarešu un meiteņu acu studēšana, tādēļ jaunu dzejas grāmatu meklēšana nebija tik svarīga. Savā pusaudža augstprātībā likās, ka lielos vilcienos būšu visu interesanto jau lasījis un nekas pārsteidzošs no dzejas vairs nav gaidāms. Tomēr, kad retā Rīgas vizītē pacēlu Raupa grāmatu no jaunumu plaukta, ātri sapratu, ka mani naivie dzejas apvāršņi strauji brūk. Atpakaļceļā uz Talsiem ik pa brīdim atvēru grāmatu, izlasīju pa dzejolim un nevarēju saprast kā iespējams pieiet valodai no tik svešādas puses. Vārdi ir it kā pazīstami, bet šķietami jaunā veidā, jaunās nozīmēs savērpti. Biju pilnīgi apmulsis. Gandrīz neko nesapratu, tomēr bija sajūta, ka esmu uzdūries kādam slepenam vēstījumam, kura nozīme atklāsies lietošanas laikā. Neapzinoties biju apēdis kādu psihodēlisku vielu, kuras iedarbību vairs nebija iespējams apturēt. Pirmajā Raupa posmā man vispār negribējās rakstīt, jo viss agrāk radītais šķita sekls un naivs. Pēc nerakstīšanas posma sākās aktīvs kopēšanas posms, kas ievilkās vairāku gadu garumā. Pēdējais posms bija balss galvā, kas reizēm joprojām čukst Raupa balsī: "Tu nekad netiksi no manis vaļā." Ar to, protams, būtu jārēķinās, lietojot šādus neregulētus psihoaktīvus dzejas krājumus."

"Neviltoti varu teikt, ka Svena Kuzmina darbs "Hohma" ir pārliecinoši ierindojies manā prātā kā "mīļākā latviešu autora grāmata". Jau no pirmās nodaļas tā pilnībā pārņēma mani savā varā. Bagātīgā valoda un teju daudzslaiņainas izteiksmes veids, lika sekot katrai nodaļai pa pēdai un gaidīt kāds nu šoreiz būs autora sagatavotais pārsteigums – neticams vai amizants notikums, līdz asarām smieklīgs apzīmējums vai prātam netverams pavērsiens. Taču neceriet – paredzēt neko nevar un tas sajūsmina vēl vairāk! Lasot man uzreiz radās asociācija par to, kāpēc man tā tik ļoti patīk – humorpilno notikumu ziņā tā man atgādina bērnības mīļāko grāmatu, Gerharda Holca Baumberta darbu "Alfons Trīcvaidziņš", bet apbrīnojami garšīgās valodas dēļ – Pāvela Sanajeva darbu "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes". Garšīgi!"

"Tā kā mans subjekts ir tāds, caur kuru pārmaiņu ūdeņi brāžas kā asteroīda kritiena izraisīts šļūdonis, tad es nespēšu izvēlēties vienu darbu un sev atvēlētās zīmes izmantošu, lai nosauktu daļu darbu, kuru nogulsnes es jūtu sevī arī tad, kad katastrofa ir garām un ūdeņi ir norimuši. Inga Ābele, "Sniega laika piezīmes". Ojārs Vācietis, "Klavierkoncerts". Gunārs Priede, lugas. Regīna Ezera, "Pati ar savu vēju".Andra Neiburga, "Izbāzti putni un putni būros". Anna Auziņa, "Annas pūra govs" un dzejoļi no citiem krājumiem. Rihards Bargais, "Tenkas". Daces Sparānes garais dzejolis par mīlestību no krājuma "Zīdpapīra vējdzirnavas". Andas Baklānes nekur nepublicētais dzejolis "Zēns, kurš izlasīja grāmatu ātri kā vējš". Kārlis Vērdiņš, "Ledlauži". Artis Ostups, "Žesti". Marts Pujāts, "Nāk gaismā pati lampa", Elīna Bākule-Veira, "Zilonis okeāns". Aspazija, "Sidraba šķidrauts" un dzeja. Rainis, "Jāzeps un viņa brāļi". Egils Plaudis, dzeja. Juris Kunnoss, dzeja. Edvīns Raups, dzeja. Rūdolfs Blaumanis, lugas. Pēteris Ērmanis, dzeja. Austra Skujiņa, dzeja. Jānis Ziemeļnieks, dzeja. Un daudzi, daudzi citi."