Klajā nāk Daces Lambergas monogrāfija 'Latvijas māksla simbolisma laikmetā'

Rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš 1914.gadā atzina, ka 19./20.gadsimta mijā latviešu glezniecība likusies kā vārīgs siltumnīcas stāds, un radušās šaubas, vai kaut kas tāds pie mums augs? Tomēr šis brīnišķīgais stāds aizvien vairāk piemērojās Latvijas zemei, un viens no tā trauslajiem zariem krāšņi uzplauka kā kosmopolītiskais simbolisms – virziens, kuru iedvesmoja mītu un leģendu – gan teiksmaini romantisko, gan drūmi depresīvo noskaņu cauraustā – savdabīgā tēlainība.

Latvijā simbolisma uzplaukums norisa vienlaikus ar nacionālās tēlotājas mākslas dzimšanas procesu. Dace Lamberga stāsta: "Daiļrades sākumā Jani Rozentālu, Vilhelmu Purvīti, Johanu Valteru, Teodoru Ūderu, Rūdolfu Pērli un viņu laikabiedrus saistīja ne tikai studijās apgūtais reālistiskais dabas atainojums, bet Rietumeiropā 19.gadsimta vidū dzimušā simbolisma mākslas paraugu iespaidā viņus vienlaicīgi aizrāva atraisīts fantāzijas lidojums un emocionālām izjūtām pārpilns radošais skanējums. Jaunajā virzienā, pretēji naturālismā valdošajai stāstošajai pieejai, izteiksmes veids saistījās ar estētisku izsmalcinātību, subjektīviem dvēseles pārdzīvojumiem, dīvainiem sapņiem, sirreālu fantāzijas atklāsmi, melanholiju vai drūmiem murgiem. Taču, pateicoties jauno mākslinieku aktīvās dzīves uztveres dziļajai saiknei ar tautas mentalitāti, ar senajām folkloras un etnogrāfijas tradīcijām, simbolisms, iesakņojoties Latvijas vidē, guva lokāli raksturīgas iezīmes."