Izdevniecība "Neputns"laidusi klajā mākslas zinātnieces, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja Natālijas Jevsejevas grāmatu par mākslinieci Aleksandru Beļcovu. Dizainu veidojusi Inga Ģibiete.
"Viņa patiesi bija gara aristokrāte, un tā vislabākais liecinieks ir viņas māksla," tā par savu māti, mākslinieci Aleksandru Beļcovu rakstījusi Tatjana Suta.
""Radošais process prasa no mākslinieka "bojāeju pa īstam" – teiktā traģiskākajā nozīmē. Mākslas mērķis nav, kā parasti domā, ģenerēt idejas, iespaidot ar tām, rādīt piemēru. Mākslas mērķis ir sagatavot cilvēku nāvei, uzart viņa dvēseli, lai tā spētu pievērsties labajam." Režisora Andreja Tarkovska teikto varētu attiecināt uz visu Aleksandras Beļcovas mūžu. Kopš jaunības ar plaušu tuberkulozi nopietni slimā māksliniece dzīvoja nāves gaidās. Faktiski māksla Beļcovai gan palīdzēja gatavoties nāvei, gan uzturēja pie dzīvības. Priecīgie notikumi – mīlestība, meitas piedzimšana, radošie panākumi – reizēm palīdzēja šīs nāves gaidas aizmirst vai remdēt, bet tikai uz neilgu laiku. Aleksandrai Beļcovai patika risks un likteņa izaicināšana, un tas izpaudās, ne tikai spēlējot azartspēles Montekarlo, bet arī profesijas izvēlē: šī smeldzīgā sajūta noteica vēlmi kļūt par mākslinieci – ja laika atlicis maz, jādara tas, kas patīk," grāmatas ievadā raksta Natālija Jevsejeva.