Divi Grīni. 'Dvēseļu putenis' vai 'Sārtās buras' – kurš ir tavs Aleksandrs?

2019. gada novembrī uz lielajiem kinoekrāniem nonāca vēsturiskā drāma "Dvēseļu putenis". Līdz janvārim filmu bija noskatījušies vairāk nekā 230 tūkstoši cilvēku, tā ir ienesīgākā Latvijas filma mūsdienu vēsturē. Par to, ka ir vēl viens Aleksandrs Grīns, "Dvēseļu puteņa" režisors Dzintars Dreibergs uzzināja tikai sarunā ar "Delfi". "Oho! Nekad par tādu neesmu pat dzirdējis!" viņš godīgi atzinās.

Filmas scenāriju rakstījis Ņujorkas Universitātes profesors, izbijis rīdzinieks Boriss Frumins. Viņam Aleksandrs Grīns vienmēr bijis "Sārto buru" autors. "Pirms tam nezināju latviešu rakstnieku Aleksandru Grīnu, grāmatu nebiju lasījis. "Dvēseļu putenis" nav tulkots krievu vai angļu valodā." Veidojot scenāriju, Frumins izmantojis Grīna grāmatas konspektu, ko bija sagatavojis Dreibergs.

Frumins un Dreibergs nav vienīgie, daudziem abi Grīni ir viens un tas pats cilvēks. Daudzi krievvalodīgie rīdzinieki ir pārliecināti, ka gar Uzvaras parku stiepjas bulvāris, kas nosaukts par godu "Sārto buru" autoram, kamēr latvieši nezina neko par krievu Aleksandru Grīnu.

Mazākumtautību skolās bērni joprojām mīļuprāt svētku koncertos dzied dziesminieka Vladimira Lancberga dziesmu ar Aleksandra Grīna vārdiem par to, ka jātic brīnumiem. Daži dodas svinēt izlaidumu uz Sanktpēterburgu, uz romantiskās brigas "Sārtās buras" klāja. Tikmēr latviešu skolēni ar aizrautību piedalījās "Dvēseļu puteņa" filmēšanas masu skatos, salstot sniega kupenās un purvos.

Aptaujājot Aleksandra Grīna bulvāra tramvaja pieturā stāvošos cilvēkus, izrādījās, ka vairums rīdzinieku nezina ne krievu, ne latviešu Grīnu. Un, pat ja nojauš, ka iela nosaukta par godu rakstniekam, tad grāmatu "Dvēseļu putenis" nespēj atcerēties, lai gan filmas plakāti redzami visā pilsētā.

Interesanti, ka abu Grīnu biogrāfijās var redzēt pārsteidzošas sakritības. Gan viens, gan otrs tika izslēgts no skolas – konfliktu ar pasniedzējiem dēļ. Laikabiedri abus aprakstīja kā ārēji drūmus un rupjus, bet sirdī labus un jūtīgus cilvēkus. Abu Aleksandru Grīnu uzskati atšķīrās no padomju varai vēlamā. Abi bija humoristisku izdevumu redaktori: Krievijas Grīns vadīja "Jauno Satirikonu", Latvijas Grīns – "Vecpuisi".

Nav zināms, vai abi Grīni viens otru pazina, vai zināja viens par otra eksistenci. Taču 1917. gadā abi bija nonākuši revolucionārajā Petrogradā. Kādēļ gan viņiem nesatikties tagad – par godu "Dvēseļu puteņa" ekranizācijai, kā arī svinot 60 gadus kopš Aleksandra Ptuško filmas "Sārtās buras" iznākšanas ar Anastasiju Vertinsku un Vasiliju Lanovu galvenajās lomās?