Nosaukti Latvijas Literatūras gada balvas laureāti. Labākais prozas darbs - Ingas Gailes 'Skaistās'  (10)

Par labāko dzejas darbu pagājušajā gadā atzīts Jāņa Vādona krājums "Klusuma forma", kategorijā "Labākais prozas darbs" uzvarējis Ingas Gailes romāns "Skaistās", bet kā spilgtākā debija novērtēts Rvīna Vardes prozas krājums "Kas te notiek". Par labāko ārvalstu literatūras tulkojumu atzīts Ulža Bērziņa no seņspāņu valodas latviskotais varoņepus "Dziesma par manu Sidu", bet kategorijā "Labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem" par žūrijas balsojuma līderi kļuva Viestura Ķerus grāmata "Meža meitene Maija".

Kategorijā "Labākais dzejas darbs" par labāko atzīts Jāņa Vādona dzejoļu krājums "Klusuma forma", kas nācis klajā apgādā "Pētergailis", redaktors – Artis Ostups.

Krājums spēj sagādāt kā emocionālu, tā intelektuālu, taču galvenais – estētisku baudījumu gan tiem lasītājiem, kam patīk silta sirsnība, gan tiem, kas dzejā meklē vēstījumu vai vēsturisku aktualitāti, gan arī tiem, kas novērtē teorētisku ietvaru. Detaļās nostrādāts un personiski dziļi piedzīvots, krājums apliecina varoņa personības izaugsmi un autora profesionālo briedumu," raksta žūrijas pārstāve, dzejniece Anna Auziņa.

Kategorijā "Labākais prozas darbs" laurus plūca Ingas Gailes romāns "Skaistās", kas izdots apgādā "Dienas Grāmata", redaktore – Gundega Blumberga.

Kā raksta žūrijas pārstāvis literatūrzinātnieks Arnis Koroševskis: "Romāns "Skaistās" ir viens no retajiem gadījumiem, kad darba turpinājums ir ievērojami spēcīgāks par tā pirmo daļu – romānu "Stikli" (2016); lai gan – darbs pat iegūst vēl vairāk, ja tiek skatīts nošķirti no tā priekšgājēja. Inga Gaile romānā apraksta cilvēka eksistenci totalitārismā un pēc tā, vienlaikus izvirzot jautājumu – kas pēc šādas drausmīgas pieredzes vispār paliek pāri no cilvēka un vai viņa esībai ir jēga, par spīti šķietami acīmredzamajai bezjēdzībai? Darbā ierakstīto ideju daudznozīmība un universālums ļauj katram lasītājam tajā atrast ko atšķirīgu. Romānā liela nozīme ir "vardarbības vēstures" jēdzienam, taču simboliski vispārinātā tvērumā, attiecinot to nevis tikai uz konkrētiem pagājušā gadsimta vēstures krustpunktiem vai kolīzijām, bet gan uz sieviešu un vīriešu (un to bērnu!) attiecībām kā tādām; cilvēki kļūst paši par savas vardarbības upuriem, nespēdami vai nemācēdami mīlēt un tādējādi nodarot viens otram pāri."

Nominācijā "Labākais ārvalstu literatūras tulkojums" triumfēja Ulža Bērziņa no seņspāņu valodas latviskotais varoņepus "Dziesma par manu Sidu", ko izdevis apgāds "Neputns", zinātniskais redaktors Dens Dimiņš, literārā redaktore Ingmāra Balode.

"Pirms dažiem gadiem, par svaigi latviešu valodā skanošo Eddas dziesmu stāstot, kādā no intervijām Uldis Bērziņš ieminējās, ka būtu dibināma "parādnieku"​ balva. Jau tobrīd kā viens no svarīgākajiem tulkotāja pieredzes manifestiem tika minēta "Dziesma par manu Sidu", un 2019. gadā viss rezultējies pievilcīga formāta izdevumā. Seno padarīt iespējamu jaunā laikā ir bijis viens no Ulža Bērziņa īpašajiem uzdevumiem. Ja iepriekš veikums bijis saistīts ar vecoguzu, senislandiešu, senslāvu un senebreju valodu, tad tagad tam klāt ir nākusi arī senspāņu valoda. Katra senā valoda veido savu pasauli. Lai senais vārds ierakstītos​,​ precīzāk – ielasītos, mūsdienu latviešu valodas pratēja pasaulē, ir nepieciešama īpaša meistarība. Un tad, konkrēto epu raugot, reāla kļūst valodas senuma un mūžīguma radīšana, lai 11. gadsimta bruņinieka vēstījums divdesmit pirmā gadsimta tulkotāja (žongliera!) variantā iedarbinātu asonanšu pasauli. Tulkotājs vienlaikus ir arī savas dzimtās valodas nemitīgs dzīvinātājs, tik ikdienišķo latviešu valodu izspēlējot vilinoši pievilcīgu, ka tikai tā gribētum tālāk ikdienas labstundā daiņot. Ja spāņiem "Dziesma par manu Sidu" ir saistīta ar nekad neatminamo iespējamā autora, vēstītāja vārdu, tad latviešiem ir sava privilēģija – šis viduslaiku spāņu teicējs ir ierunājies Ulža Bērziņa īpašajās intonācijās," raksta pedagoģe un literatūrzinātniece Lita Silova.

Nominācijā "Labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem" par balsojuma līderi kļuva Viestura Ķerus grāmata "Meža meitene Maija", ko izdevis apgāds "Liels un mazs", grāmatas redaktore – Inese Zandere, mākslinieciskā redaktore – Rūta Briede.

Par grāmatu raksta žūrijas pārstāve, dzejniece Ieva Rupenheite: "Kad īsts pētnieks uzraksta literāru darbu par savu profesionālo tēmu, ne vienmēr tas nozīmē, ka tapusi literatūra, bet šis nav "Meža meitenes Maijas" gadījums. Viesturs Ķerus nesteidzīgi izstāsta dabas gada ritu, iepazīstinot ar mežmalā dzīvojošās ģimenes attiecībām ar dabu. Precizitāte, nesamākslota valoda un stāstījuma temps, ko var viegli iztēloties kā tēta sarunu ar savām meitām, ļauj grāmatai ierindoties līdzās latviešu bērnu literatūras klasikai. Pamācošās intonācijas vai otra galējība – pilnīgs to trūkums, ļaujot bērna pasaulei nemitīgi konfrontēt ar dižpasauli, kas nereti piemeklē bērnu grāmatas un to radītājus, šajā gadījumā izpaliek. Padomi, pieredzes nodošana parādās kā dabas līdzsvara uzturēšanas nepieciešamība. Grāmatu papildina Didža Upena ilustrācijas un Edmunda Račinska putnu balsu ieskaņojumi, kas mūsdienu pilsētniekam jebkurā vecuma grupā palīdzēs iejusties meža noskaņās."

Nominācijā "Spilgtākā debija" par daudzsološāko pieteikumu Latvijas rakstniecībā šogad tika atzīts Rvīna Vardes prozas krājums "Kas te notiek", kas nācis klajā "Jāņa Rozes apgādā", redaktore – Renāte Punka.

"Stāsti vai vismaz pastāstiņi? Gandrīz noteikti – itin bieži pat pazibinās visādu sižetu atlūzas. Esejas? Varētu saukt arī tā, katrā ziņā – esejistisku pārdomu krājumā ir atliku likām. Vienkārši vāji artikulētas refleksijas par visu un jebko? Pēc grāmatas izlasīšanas uzreiz acu priekšā uzaust aina, kā autors/protagonists iet pa Brīvības ielu, sēž kafejnīcā vai pat brauc trolejbusā, esamība, uzlūkojusi viņu ar aizdomu pilnu skatienu, drošības pēc met loku un neuzkrītoši paslīd garām, bet autora/protagonista domas vienkārši sākas, drusku padzīvo, mirst pēkšņā nāvē, inspirējot citas domas, – un tā līdz bezgalībai. Varbūt Rvīns Varde izgudrojis pats savu personīgo žanru, kuram nemaz nav nosaukuma? Arī tā var uzskatīt un šos pastāstiņus mierīgu sirdi krustīt par vardēm. Kaut gan – žanra apzīmējums itin nemaz nav svarīgs. No svara ir kas cits – šos mānīgi vienkāršos, sirsnīgi ironiskos un vietumis maigi absurdi ietonētos prozas gabaliņus iespējams visprastākajā manierē lasīt, nedomājot par augsto jēgu, kādai it kā vajadzētu būt tajos iekodētai, sarežģītām estētiskajām koncepcijām, uz kādām tiem noteikti vajadzētu balstīties, metaforu tīmekļiem, kuriem tur būtu jābūt. Izlasīt, pasmaidīt, aizmirst un sākt domāt par ko citu. Piemēram, par vardēm," raksta LALIGABA žūrijas priekšsēdētājs rakstnieks Guntis Berelis.

Laureātiem tika pasniegtas dizaina studijas "Mājo" veidotās LALIGABA lampas, kā arī piešķirtas naudas balvas 1500 eiro apmērā.

Jau ziņots, ka LALIGABA speciālbalva – LALIGABA lampa un naudas balva 1000 eiro – piešķirta "Punctum" literatūras festivāla "Monta. Tu. Monta. Es" veidotājiem par dzejnieces Montas Kromas literārā devuma daudzpusīgu un spilgtu rezonansi, sniedzot būtisku radošu impulsu mūsdienu latviešu dzejas attīstībā un sinerģijas veicināšanā ar citām mākslas nozarēm.

Balvu pasniegšanas "Literatūrē" sumināts un ar LALIGABA lampu un naudas balvu godināts LALIGABA mūža balvas ieguvējs, rakstnieks Juris Zvirgzdiņš, par izcilu ieguldījumu Latvijas rakstniecībā un spilgtu pienesumu Latvijas bērnu literatūrā, uzrunājot jaunos lasītājus ar reālā pieredzē balstītiem un spilgtā veidā izstāstītiem notikumiem. Juris Zvirgzdiņš 90. gados pievērsies bērnu literatūrai un šajā žanrā sarakstījis teju 30 grāmatu, kurās jaunie lasītāji aizraujošā veidā tiek iepazīstināti ar dažādām kultūrvietām, vēsturiskiem notikumiem un sasniegumiem Latvijā un pasaulē. Autora spilgtākais literārais tēls ir lācītis Tobiass, kas ir viens no paša rakstnieka rotaļlietu kolekcijas lāčiem un, kā apgalvo pats autors, Tobiass esot sarakstījis vismaz septiņus no Zvirgzdiņam piedēvētajiem literārajiem darbiem.

LALIGABA 2020 balvu pasniegšanas Literatūres raidījumu veidoja Vides filmu studijas komanda – režisors, koncepcijas un scenārija autors Uģis Olte, raidījuma vadītāji-literatūristi – Marta Selecka un Gustavs Terzens, operatori – Valdis Celmiņš un Dainis Kļava, māksliniece un tekstu autore Lāsma Olte, skaņu operators Arvīds Ceļmalis, skaņu režisors Artūrs Dukaļskis, montāžas režisora asistents Mārtiņš Kontants, producente Anete Franka u. c. Raidījuma muzikālo risinājumu veidoja grupa "Instrumenti", radot īpašu muzikālo skaņdarbu katram no apbalvotajiem darbiem. Raidījums tapis, ievērojot visus noteiktos piesardzības pasākumus un ierobežojumus, kas saistīti ar valstī izziņoto ārkārtējo situāciju.

Šī gada sauklis "Vienā elpas vilcienā" iemieso ideju par literatūru kā aizraujošu brīvā laika pavadīšanas iespēju un arvien pārsteidzošu radošā kustībā esošu procesu, kas līdzinās vilciena reisiem, kas dodas dažādos maršrutos, atklājot arvien jaunas pieturas un galamērķus. Šī gada balvas publicitātes vizuālo identitāti veidojis mākslinieks Mareks Hofmanis.