Katram savi 'savējie'. Pārdomas par pasaku grāmatu 'Mūsējās'

Neiedomājami kaitinoša bija lielākajā daļā pastāstiņu klātesošā vaimanāšana par sūro sieviešu likteni, dzīvojot pasaulē, kurā viņām "tas" ir aizliegts, "šis" nebija pieņemams un vēl, un vēl, un vēl... Ja kaut kādā mērā tas vēl saprotams un attaisnojams attiecībā uz 19. gadsimtu un 20. gadsimta pirmo pusi, tad vēlāko laika posmu mērcēšana apspiesto sieviešu asarās bija jau pārspīlēta un likās mākslīgi uzspiesta. 

Lai gan es arī pārstāvu sieviešu dzimumu un nākas laiku pa laikam saskarties ar stereotipiem un pārpratumiem gan ikdienas izvēlēs, gan profesionālajā darbībā, taču man ik pa brīdim gribējās teikt: "Klau, dāmas! Jums pašām nav apnicis atkal un atkal vaidēt par vienu un to pašu?" Tāpat gribēju arī jautāt – vai tas, ka regulāri tiek noskaitīta mantra par to, cik ļoti mani nemīl, nesaprot, ierāmē un kritizē, kaut nedaudz palīdz sasniegt rezultātus tiešajā darbā? Beigu beigās sapratu, ka man ir laimējies, jo neviens neiemācīja, ka vajag apvainoties uz lielo, ļauno un vīriešu pārpilno pasauli, bet izmantot sava laikmeta dotās iespējas. Un likt mierā "vēsturisko diskrimināciju" – pagātni izmainīt nevar. Ideālā variantā no tās var mācīties, bet prakse rāda, ka tas notiek ļoti reti.