Dzejas mēnesi aizvadot: seši aktuāli latviešu dzejas krājumi  (5)

Pēdējo gadu laikā Krišjānis Zeļģis audzējis savu popularitāti ne tikai Latvijā (gan kā dzejnieks, gan kā aldaris), bet arī ārzemēs, ko apliecina viņa otrā krājuma "Zvēri" izdevumi vairākās svešvalodās – angļu, vācu un spāņu. Trešais krājums "Skaistuma klātbūtne" iznāca vasaras vidū kā veldzējošs dzejas malks svelmes uzkarsētiem prātiem. Zeļģa dzeju joprojām veido vērojumi no malas, neveiklas situācijas, mulsinošas izjūtas, dvēseles pārdzīvojumi, kas izpaužas nevis kā eksaltēti kliedzieni, bet drīzāk apspiestas nopūtas. Teiksim, rindas "tas naftas pleķis / kas naktīs guļ tev blakus / tas arī esmu es" atklāj tipiski "zeļģisku" pasaules un attiecību redzējumu, visai nesaudzīgi un ar skarbas pašironijas pieskaņu reducējot lirisko personāžu līdz niecīgam traipam uz bijušās mīļotās sievietes palaga. Vienlīdz labi pazīstams Zeļģa paņēmiens ir raksturot cilvēciskas attiecības ar kādas materiālas, bezpersoniskas entītijas starpniecību, kas visspožāk kulminē dzejolī "ķirbju eļļa" par ārzemēs dzīvojošo māti: "eļļa ir citā formā ietērpies mātišķums / kuru vairs nav īsti kur likt / jo mēs esam izauguši."

"Skaistuma klātbūtnē" gan redzama arī dzejniekam iepriekš nenovērota tendence rakstīt plašāk un veidot tematiski saistītus ciklus, kas sniedzas ārpus paša pieredzes. Labs piemērs ir trīsdaļīgais "Brīvības trio", kas veltīts leģendāru "aukstā kara" personāžu – Staņislava Petrova, Rainera Rupa un Matiasa Rusta – piemiņai. Vienlaikus Zeļģis, lai gan nepārprotami aprobē vēsturiskus faktus, pašas situācijas iezīmē ar viegliem liriskiem triepieniem, izpēti atstājot lasītāja ziņā. Vairākos dzejoļos izmantota arī uzskaitījuma jeb saraksta forma, ar ko dzejnieks paplašinājis savu literāro līdzekļu arsenālu, un interesantākais piemērs šķiet dzejolis "latvieši", kurā visas tautas raksturojumam izmantoti dažādi neparasti, valodiski krāšņi ticējumi, kurus pie labas gribas pat varētu noturēt par paša autora izdomājumiem ("ja suņi krustā mīž / un neaizvāc pērnās čagas / velns nāks atejā sūdus rīt"). Šādi Zeļģim izdodas iepludināt dzejolī sev raksturīgo ironijas un sirrealitātes klātbūtni ar konceptuālismam raksturīgiem teksta veidošanas paņēmieniem. Patīkams bonuss "Skaistuma klātbūtnē" ir arī Pauļa Liepas lakoniskais, estētiski pievilcīgais noformējums, kas funkcionē ideālā harmonijā ar tekstu, turpinot iepriekšējos Zeļģa krājumos aizsākto tradīciju padarīt māksliniecisko noformējumu par būtisku krājuma elementu.

Dzejnieks Eduards Aivars, kuru pazīstam arī kā prozaiķi Aivaru Eipuru, šogad svin apaļu karjeras jubileju ar savu desmito dzejas krājumu. Aivars savulaik, 20. gadsimta 90. gadu vidū, viegli satricināja dzejas pasauli ar saviem krājumiem "Jā" un "Ainava kliedz", kas tiek uzskatīti par spilgtām postmodernisma parādībām latviešu jaunāko laiku literatūrā un kļuva par šīs desmitgades latviešu dzejas poētikas raksturotājiem. Kopš tā laika Aivars palicis uzticīgs savam stilam un redzējumam uz dzeju kā zināmā mērā spontāni fiksētiem ikdienas dzīves iespaidiem un pārdomām, kas laika gaitā arvien vairāk nosliecas uz anekdotisku, viegli absurdu un rotaļīgi nepretenciozu tekstu radīšanu. To papildina arī paša autora radītā forma "dzejoļi ar gariem virsrakstiem" ("DZEJOLIS PAR MELNAJIEM MATIEM UZ MAŠĪNAS BAMPERA / Tie pieder viens otram"), ko viņš konsekventi turpina attīstīt kopš 2009. gadā iznākušā krājuma "Sakvojāžs". Šajā ziņā "Dzejoļu remonts" cītīgam Eduarda Aivara lasītājam pārsteigumu neradīs, daudz tekstu iepriekš publicēts arī paša dzejnieka privātajā "Facebook" kontā. Man pašam par krājuma emocionālo smagsvaru kļuva dzejolis "Manam tēvam šodien dzimšanas diena", kurā dzejnieks uz brīdi izraujas no ironijas valgiem un aizkustina ar sev raksturīgā absurda izmantojumu ārkārtīgi intīmā kontekstā: "Vai man bija jāmācās no kāda, kurš kausēja pulksteņus / Un aizsūtīja tēvam vēstulē savu spermu ar vārdiem: / "Es gribu tev atdot parādu. Man nekā no tevis nevajag, tēt.""

Šķiet, ka Agnesi Rutkēviču bez minstināšanās varētu nodēvēt par multimākslinieci, jo viņa ne tikai raksta dzeju, prozu un dramaturģiju, bet retumis arī strādā kā aktrise (kopā ar dvīņumāsu Madaru abas atveido galvenās lomas JRT izrādē "Atnāc mani vēl satikt" par 20. gadsimta latviešu dzejniecēm). Iespējams, tieši daudzveidīgā darbība kultūrā ir iemesls tam, kāpēc kopš debijas krājuma "Jaunā Vāgnera klusēšana" (izdots ar pseidonīmu Anna Foma) pagājuši veseli astoņi gadi, līdz dzejniece sadūšojusies jaunai grāmatiņai. Tie lasītāji, kam gāja pie sirds viņas debijas krājums, noteikti spēs novērtēt arī šo grāmatiņu, kas uztverama gandrīz kā tiešs turpinājums iepriekš aizsāktajām tēmām un motīviem.

Rutkēviča joprojām atrodas spēcīgā klasiķu (Josifs Brodskis, Vislava Šimborska, Ādams Zagajevskis u. c.) un pašmāju modernisma poētikas kopēju Arvja Vigula un Arta Ostupa, kā arī allaž klātesošā Edvīna Raupa (viņš arī grāmatas redaktors) ietekmes laukā un jūtas tur itin omulīgi. Viņas dzeju raksturo rezignēti vērojumi, skumja intonācija, pārpasaulīgas skumjas, tiekšanās uz smalku vizuālu metaforu un dvēseli aizkustinošu dabas gleznu veidošanu, kas vērīgam dzejas lasītājam noteikti atsauks atmiņā iepriekš minēto autoru darbus. Turklāt dzejniece ievērojami atvieglo darbu potenciālajiem atsauču medniekiem, jo krājums ir ārkārtīgi intertekstuāls un burtiski pārblīvēts ar kultūrparādību, ģeogrāfisku lokāciju un citu īpašvārdu pieminējumiem. Tas gan nereti riskē no efekta pārtapt par defektu, pārlieku akcentējot minētās leģendas klātbūtni, kas aizēno pašu tekstu un kļūst pašmērķīga ("ziema / šis bezgalīgais klusums otas galā / kā Munka plauksta pirms dūres"). Arī metaforas ne vienmēr ir viegli uztveramas, un brīžiem mulsina atsevišķu dzejas tēlu biežā atkārtošanās. Tomēr rudenīgas melanholijas un tumsā grimstošu smeldzīgu ainavu baudītājiem šis var kļūt par gada notikumu literatūrā, jo šādas emocijas Agneses Rutkēvičas dzejoļi dāvā bagātīgā apjomā: "mirkli pirms saulrieta viņus ieņem mežs / un lēna gaismas bojāeja / mirkli pirms saullēkta miglas / iedrošināts dzīvnieks notur / šauteni par cilvēka roku."

Lai arī dzejas debiju birums, spriežot pēc VKKF konkursa rezultātiem, šogad vēl tikai priekšā, gada sākumā patīkami pārsteidza Elvīras Blomas "Izdzēstie attēli", bet nupat, pašā Dzejas dienu epicentrā, pirmo grāmatiņu beidzot sagatavojusi arī Liepa Rūce, kura dzejo un publicē savus darbus jau aptuveni 15 gadus. No vienas puses, to varētu saukt par vēlu vai pat aizkavējušos debiju, taču, no otras, – pēdējo gadu laikā ir bijuši vairāki labi vēlīno debiju piemēri, spilgtākā no kurām, protams, ir Daina Sirmā. Rūce piesaka sevi latviešu dzejā ar poētiku, kas vairāk asociējas ar tiem strāvojumiem, kuri bija aktuāli pirms kādiem desmit gadiem un ko raksturo spēcīga, brīžiem neapvaldīta tēlainība, emocionāli afekti, reliģiski un pat metafiziski motīvi, atgādinot par Andra Ogriņa un Jāņa Hvoinska, kā arī citas izbijušās liepājnieces – Katrīnas Rudzītes – daiļradi.

Rūces liriskā varone meklē savu vietu pasaulē, meklē patiesību un mīlestību, mēģina atrast pati sevi daudzajos dvēseles atspulgos ("Pieceļos, aizveru logus un, mirkli uzmetot sev skatienu spogulī, / redzu izbīlī sagumušu meiteni (..). / Pirms atspulgs izplēn, pieeju to noskūpstīt – / uz pieres."). Dzejnieces attēlotā pasaule šķiet samērā depresīva, iezīmēta ar ekspresionismam raksturīgiem toņiem un intonāciju, atvēlot būtisku nozīmi šīs pasaules "miesiskumam" ("Pilsēta dzeltē kā zobi, / Sulīga tumsa pārklāj noziegumu vietas un bērnu rotaļu laukumus."), un nereti liriskais personāžs pats tiecas saplūst ar dabu ("Gaisma ložņā ap matu šķipsnām. / Zāles stiebri izlien caur mani, un skropstās uzzied baltas puķītes, glāstīdamas vaigus."). Lai jūs nemulsina "oldskūlīgais" krājuma nosaukums, kas var raisīt asociācijas ar pagājušā gadsimta 70.–80. gadu dzejas izdevumiem, jo Liepa Rūce visnotaļ cienījami pievienojas vēlo debiju "klubiņam", un atliek vien cerēt, ka dzejnieces nākamais krājums nokļūs pie lasītājiem krietni īsākā laika periodā.

Vasarā beidzot sagaidījām ilgi solīto Marta Pujāta dzejoļu krājumu bērniem, kas ir pirmā Pujāta grāmata kopš 2013. gadā iznākušā krājuma "Nāk gaismā pati lampa". Pujāts ir dzejnieks, kuru bez bažām var nodēvēt par kulta autoru un kura daiļrades pavērsieniem daudzi seko līdzi ar aizturētu elpu gluži kā jaunākajiem "Netflix" seriāliem. Viņa grāmatas ir iedvesmojušas lielu daļu jaunākās paaudzes dzejnieku, un arī šo rindu autors var atzīties nekritiskā mīlestībā pret Pujāta dzejas pasauli un, protams, pašu Pujāta personību. Tāpēc "Ej nu ej", domājams, kļūs par vienu no gada notikumiem pašmāju dzejā arī tiem, kas nepavisam nav bērnu dzejas auditorija. Taču labas bērnu dzejas pazīme ir tās daudzpusīgums un spēja dāvāt baudījumu un/vai atklāsmi arī pieaugušajiem. Prieks, ka Pujāts nemaz īpaši necenšas pielāgoties bērnu dzejas radīšanas "noteikumiem" un izvairās no ierastajām klišejām, tā vietā vienkārši turpinot savas unikālās literārās pasaules aprakstīšanu ar sev ierastajiem sižetiskajiem trikiem un valodas lietojumu (neparasti vārdi un vārdu spēles ir viņa "firmas zīme").

Bērni un viņu skatījums uz šo nereti absurdo, racionāli neizskaidrojamo pasauli jau agrāk ir bijis Pujāta uzmanības centrā (ne tikai dzejoļos par bērniem, piemēram, "Vasaras pārgājiens" vai Ežēna un Kristeles ciklā), tāpēc nemaz nepārsteidz (precīzāk gan būtu teikt, ka ļoti patīkami pārsteidz) dzejolis par vecmāmiņu, mazmeitu un čupakabru, kuri savstarpēji samainās vietām, beigās pietuvojoties šausmu filmas estētikai ("tādus nepaklausīgus bērnus kā tu viņš izsūc sausus. / un tad viņi paliek veci un sačākstējuši / pensionāri kā es."), vai teksts, kurā gājiens uz labierīcībām tiek izvērsts kā eksistenciāla metafora visai dzīvei ("dzīve ir kā naktī lavīšanās uz tualeti / gar siltām iekārtām, kas nepagurdamas dūc."). Tas ir Pujāts, ko "mēs" pazīstam un patiesi mīlam, taču tagad šo mīlestību savās sirdīs ir iespēja lolot arī pašiem jaunākajiem lasītājiem, un es viņus jau tagad par to apskaužu, jo man pašam tādas iespējas nebija. Papildu simpātijas rada fakts, ka šī nelielā grāmatiņa ir ģimenes projekts, jo māksliniecisko noformējumu veidojusi Pujāta māsa Lāsma, radot savu vizuālo pasauli paralēli tekstam.

Pēc vēl ilgāka pārtraukuma jaunu grāmatiņu saviem lasītājiem piedāvā arī dzejniece Ērika Bērziņa (viņas pirmais un līdz šim vienīgais "pieaugušo" dzejas krājums "Ziemeļu lapsa" iznāca tālajā 2006. gadā), kura pēdējos gados vairāk darbojas kā viena no Dzejas dienu organizatorēm. Ja Pujāta bērnu dzeja jums šķiet pārāk nepieradināta, tad Bērziņas dzejoļi ir tuvāki tradicionālajam priekšstatam par to, kādai jābūt bērnu dzejai, taču tie nekādā gadījumā nav vecmodīgi skaitāmpanti par kaķīšiem un zaķīšiem. Bērziņas grāmatas nosaukums ļoti precīzi raksturo šo dzejoļu saturu – visbiežāk tie ir no ģimenes mammas skatpunkta un apcer dažādas ikdienas būšanas un nebūšanas, ar kurām saskaras vairāku bērnu ģimene, – gatavošanās uz dārziņu, uz skolu, brokastis, mazgāšanās, gulētiešana, ģimenes pasākumi utt. Vārdu sakot, "Mammas dzejoļi" ir visnotaļ sirsnīgi iekrāsots, taču godīgs skatījums uz ģimenes dzīvi. Bērziņu gan īsti neinteresē sociālo tēmu un dažādu realitātes ēnas pušu atklāšana, kā to savos bērnu dzejas krājumos dara Inga Gaile un Kārlis Vērdiņš. Viņa izvēlas radīt bērniem draudzīgāku pasauli, kurā mammas ilgas, rūpes un nogurums visbiežāk nolasāms starp rindiņām: "Pikoties es gribu, līdzi bērniem skriet, / bet es esmu liela, silta mamma: / vāru tēju, cepu maizi, / lieku ģērbties jums no rīta, / steidzot skrienu es pa dzīvi, / jo uz darbu, lielo darbu / katru dienu jāskrien man."