No pielūgsmes līdz nosodīšanai: 'Vējiem līdzi' autorei Margaretai Mičelai – 120  (15)

Margaretas Mičelas ģimenē bija iecienīta stāstu stāstīšanas tradīcija – un tieši no radiniekiem viņa daudz uzzināja par Amerikas pilsoņu karu, kas beidzās 35 gadus pirms viņas dzimšanas. Bērnībā Mičela rotaļājās vecajos ierakumos, kas joprojām bija saglabājušies Atlantas apkaimē, un bieži devās izjādēs ar konfederātu veterāniem. Jaunā Margareta bija aizrautīga lasītāja, kas mīlēja rakstīt stāstus un ludziņas. Pēc mātes nāves viņa pameta studijas Masačūsetsā un atgriezās Atlantā, lai rūpētos par tēvu un brāli. Šajā laikā viņa aktīvi iesaistījās Atlantas sabiedriskajā dzīvē – un bezbēdīgi ballējās "vētraino" 20. gadu stilā, pamanoties arī sarīkot skandālu vietējā debitantu ballē.

Pēc neveiksmīgās pirmās laulības izjukšanas Mičela sāka strādāt par reportieri vietējā izklaides ziņu laikrakstā un apprecējās ar Džonu Maršu, savu pirmo kāzu vedējtēvu. 1926. gada pavasarī pēc ceļgala traumas viņai sākās artrīts, piespiežot pamest darbu un uzturēties mājās. Tieši šis notikums kļuva par leģendārā romāna tapšanas ierosinātāju. Tolaik laulātais pāris dzīvoja pavisam nelielā dzīvoklītī, ko pati rakstniece dēvēja par "izgāztuvi". Kādu dienu vīrs atnesa mājās rakstāmmašīnu un paziņoja sievai: "Tu jau esi izlasījusi visu, izņemot matemātikas un dabaszinātņu grāmatas. Tagad tu varētu uzrakstīt pati savu grāmatu, lai sevi izklaidētu." Margareta pretī nespurojās, viņai bija ko pavēstīt pasaulei. Jau pavisam drīz mazo istabiņu sāka aizpildīt ar aprakstītām lapām piestūķētas aploksnes. Mičela rakstīja haotiski (beigas viņa esot uzrakstījusi pirmās), spontāni pierakstot stāstus, kas viņai atausa atmiņā no bērnības. Sākotnēji galveno varoni sauca par Pansiju O'Haru. Tā bija jauna, izlutināta koķete, kas dzīvoja turīgā kokvilnas plantācijā un kuras pieaugšanas stāsts sasaucās ar pilsoņu kara traģiskajiem notikumiem. Romāna tapšana ilga aptuveni deviņus gadus.

Pati Mičela nebūt nesteidzās publicēt savu garadarbu. Tuvs rakstnieces draugs – redaktors Luiss Kouls – izstāstīja par romānu izdevniecības "Macmillan" galvenajam redaktoram, kurš apmeklēja Mičelu un pierunāja viņu iesniegt romānu izvērtēšanai. Izdevniecību darbs ieinteresēja, bija tikai viena problēma – tas joprojām nebija sakārtots. Mičela neapdomīgi piekrita to izdarīt aptuveni pusgada laikā, ko aizvadīja saspringti cenšoties savest kārtībā vēstījumu, pārbaudot vēsturiskos faktus un domājot par nosaukumu. Šajā laikā galvenā varone no Pansijas pārtapa par Skārletu.

"Vējiem līdzi" tika izdots 1936. gada 30. jūnijā un uzreiz kļuva par pasaules mēroga dižpārdokli: dienas laikā tika pārdoti 50 000 eksemplāru, bet pusgada laikā jau viens miljons. Pārdošanas rādītāji apsteidza visus pirms tam izdotos romānus ASV vēsturē – neraugoties uz to, ka grāmatas cena bija Lielās depresijas laikam visai iespaidīgi trīs dolāri (šodien tie būtu 52 dolāri). Fanu mīlestība bija tik liela, ka Mičelu grāmatas izdošanas dienā apsēda cilvēku pūlis, kas norāva viņai apģērba pogu un pat izrāva matu šķipsnu. Iespējams, tieši šis incidents kalpoja par ierosinājumu norobežoties no sabiedrības un rūpīgi sargāt savu privāto dzīvi.

Vērtējumā par "Vējiem līdzi" domas dalījās – tūkstošiem rakstnieces pielūdzēju pretī stājās atzīti rakstnieki un kritiķi, tomēr romāns tika arī slavēts kā raiti lasāms un viegli uztverams. Tikai mēnesi pēc iznākšanas ietekmīgais producents Deivids Selzniks iegādājās ekranizēšanas tiesības par tolaik rekordlielu 50 000 dolāru cenu. Un jau nākamajā gadā Mičela negaidīti saņēma Pulicera balvu. Pati rakstniece gan vēlāk atteicās no jebkādas dalības filmas publicitātē. Kad filma kļuva par kases grāvēju un saņēma 10 "Oskara" balvas, Selzniks piedāvāja atdot savu statueti Mičelai. Viņa gan no šī goda atteicās, taču 1942. gadā pieņēma no producenta vēl 50 000 dolāru. "Vējiem līdzi" joprojām uzskatāma par visu laiku ienesīgāko filmu, ja ņemam vērā inflāciju, pat neraugoties uz gandrīz 4 stundu ilgumu un nesteidzīgo ritmu. Amerikas Filmu institūts (AFI) to vēlāk ierindoja sarakstā kā sesto labāko amerikāņu kinofilmu vēsturē.

Tiesa, Mičelas romāns un vēlāk arī tā ekranizācija izpelnījās kritiku ne tikai literāro kvalitāšu dēļ. Rakstniece nemaz necenšas slēpt savu skatījumu uz Dienvidu štatiem un plantāciju kultūru kā savdabīgu amerikāņu zaudēto paradīzi, bet verdzību – pilnībā organisku šīs pasaules daļu. Plantatori romānā attēloti kā draudzīgi un gādīgi saimniecības turētāji, bet viņu pakļautībā dzīvojošie melnādainie cilvēki – kā vientiesīgi ļautiņi, kuri nekritiski dievina savus saimniekus, ir gatavi viņiem palīdzēt jebkurā brīdī un pat īsti nezina, ko iesākt, kad verdzība ir atcelta un viņi ir kļuvuši brīvi. To lielā mērā noteica Mičelas tuvinieku stāstītā ietekme uz jaunās meitenes pasaules uztveri, ko vēlāk papildināja tādu autoru kā Valtera Skota un it īpaši vardarbīga rasisma piesātinātie Tomasa Diksona romāni (tieši Diksona darbs bija pamatā skandalozajai Tomasa Grifitsa "Nācijas dzimšanai"). Mičelas rasisms nepaslīdēja garām arī izdevējam, kurš neveiksmīgi centās to apslāpēt.

Vēl vairāk protestu sacēla ekranizācija. Jau filmas tapšanas laikā producents Deivids Selzniks saņēma niknas vēstules no dažādām sabiedriskajām kustībām saistībā ar Mičelas romānā ietvertajiem rasistiskajiem apvainojumiem un Kukluksklana nodēvēšanu par "traģisku nepieciešamību". Izskanēja arī aicinājumi boikotēt filmu. Spiediena rezultātā Selzniks un scenārists Sidnijs Hovards piekrita veikt izmaiņas un nolīga divus tehniskos konsultantus, kuriem bija jāpārrauga melnādaino cilvēku atspoguļojums filmā. Protams, ka abi šie konsultanti bija baltās rases pārstāvji.

Jaunu sašutuma vētru "Vējiem līdzi" pamanījās sacelt šovasar, kad ASV pilnā spēkā plosījās "Black Lives Matter" kustība. Straumēšanas platforma "HBO Max" iekļāva "Vējiem līdzi" savā Holivudas klasisko filmu kolekcijā līdzās "Pilsonim Keinam", "Kasablankai" un citiem šedevriem. Scenārists Džons Ridlijs ("12 gadi verdzībā") domāja citādi un uzrakstīja atklātu vēstuli platformas vadībai, pieprasot filmu izņemt. "Tā ir filma, kas papildus pilnīgai verdzības radīto šausmu ignorēšanai, ekrānā attēlo klišejiskākos stereotipus par citas ādas krāsas cilvēkiem," pauda Ridlijs. Platforma jūnija sākumā īslaicīgi tiešām izņēma filmu no piedāvājuma (lai sagatavotu paskaidrojošu atrunu), taču tā uzreiz kļuva par pārdotāko filmu topa līderi vietnē "Amazon".

Jāatceras arī tas, ka Mičela dzīvoja laikā, kad viņas iemīļotajā Džordžijā spēkā stājās agresīvi segregācijas likumi, kas pieprasīja nošķirt dažādu rasu cilvēkus skolās, vilcienos un lielākajā daļā publisko vietu. Ja Mičelas romāns romantiskā noskaņā pauda atvadas "skaistajai" verdzības pagātnei, tad segregācija bija ikdienas realitāte, ko atbalstīja likums. Sakautie dienvidi nevarēja atgriezties vergu plantāciju laikos, taču segregācija ļāva nostādīt kādreizējos vergus sociālajā stāvoklī, kurā tiem nebija ļauts pulcēties, iepirkties, ēst un pat nokārtot dabiskās vajadzības turpat, kur to darīja viņu bijušie saimnieki. Mičelas realitātē melnādainie bija brīvi, taču nevienlīdzīgi, taču savā grāmatā viņa varēja tos padarīt par tādiem, kādus vēlējās redzēt arī dzīvē – aprobežotiem, vienpusējiem, paklausīgiem un mīlošiem, – gluži kā klēpja šuneļus.

Lai kā arī nebūtu, pati Margareta Mičela uz visu šo jezgu jau ilgu laiku noraugās no mākoņa maliņas. Tveicīgā 1949. gada augusta dienā viņa šķērsoja ielu pa ceļam uz kinoteātri un burtiski pakļuva zem garāmbraucošas automašīnas, gūstot ļoti smagas traumas. Pēc vairākām dienām reanimācijā "Vējiem līdzi" autore šķīrās no šīs pasaules tikai 48 gadu vecumā. "Vējiem līdzi" oriģinālo manuskriptu viņas sekretāre pēc pašas rakstnieces atstātajiem norādījumiem sadedzināja jau nākamajā dienā pēc viņas nāves.