Par mīlestību un citām neveiksmēm. Laura Veipa dzejas krājuma 'Interesantās dienas' recenzija  (7)

Atšķirībā no citiem neseniem debitantiem grāmatas ietvaros Veips nenododas tehniskām, formālām interesēm (kā Raimonds Ķirķis) vai gariem, asociatīviem, brīžiem eksperimentāliem tekstiem (kā Elvīra Bloma). Tā vietā lasītāju sagaida īsi, liriski vērojumi par būtiskajām tēmām – mīlestību, bērnību, prāta nemierīgo dabu –, bieži vairākas saliekot vienuviet. Tieši šajos savienojumos atklājas, manuprāt, Veipam raksturīgā izteiksme, kurā tagadne bieži kļūst par ilgu pilnu telpu, kurā uzmanība nepārtraukti novirzās uz laiku, kas palicis tieši ārpus redzesloka. Atpazīstamas atmiņas tiek lobītas, līdz to kodolā atsedzas kas pavisam cits: "mēs attopamies zem meijām / sarkanā guļammaisā. // bet varbūt tie / bija svārki, skatīti pa / trepjapakšu – / medūza un kāpostlapas." (35. lpp.) Nākas domāt par filmu "Gaišo atmiņu mūžīgais starojums", kur galvenais varonis labprātīgi irdina atmiņas par mīļoto, pa ceļam nojaucot robežas starp savām pagātnēm un ļaujot tām saplūst vienuviet. Arī Veipa dzejā pagātne seko līdzi kā gaismas nospiedums aizvērtās acīs, sevišķi dzejoļos "veras uz āru" (7. lpp.), "braucot mašīnā blakus potenciālam, bet neiespējamam mīlētājam" (23. lpp.) un "liecības" (38. lpp.), kuros atmiņas atgādina par nenotikušiem kontaktiem un iespējamiem likteņa sazarojumiem.

Veipa vērojumi bieži atgriežas pie mīlestībām, lielākoties nepiepildāmu alku formā. Zaudētāji sarakstījuši ne tikai mīlestības vēsturi (kā 19. lpp.), bet arī aizbēruši ceļus uz nākotni. Dzejnieks un arhitekte kļūst par teju neiespējamu pāri, jo "arhitektei jāgaida līdz 40, lai uzceltu / pirmo māju. dzejnieks ap to laiku, iespējams, jau / būs nopietni aptracis" (8. lpp.), "egoista balādes" varonis "gan jau būtu nelaimīgs arī ar tevi / tikai elegantākā veidā" (10. lpp.), un šī rezignācija grāmatas gaitā neatkāpjas. Tā pieaug ar katru negaidīti trāpīgo tēlu pārojumu ("veselus cilvēku kukulīšus velk mans slimais maizes furgons" (36. lpp.)), no kura ir grūti izkļūt ārā. Veips nelaimes kodolu atrod tik veiksmīgi, ka tai kļūst grūti pretoties.

Var rasties maldīgs iespaids, ka Veipa dzejā problēmas lielākoties rada citi cilvēki. Tā nav. Daļa dzejoļu nododas tukšgaitā ritoša prāta radītajai trauksmei, sevišķi "kā aizmigt desmit vai mazāk minūtēs" (12. lpp.), kur bezmiega naktī iebrūk bērnības ainas, un dzejoļos 21., 24. un 29. lappusē, kuri robežojas ar īpaši skaistu pārdomu pierakstiem. Grāmata kopumā rada iespaidu, ka mūsu dzejas varonis labi apzinās paša lomu savās neveiksmēs, bet ir gana asprātīgs, lai par to ironizētu. Ņemot vērā nereti drūmo saturu, šī ironija kalpo kā atspaids, dzejoļiem brīvi šķērsojot robežu starp traģisko un komisko.

Sevišķi spilgti dzejoļos ienāk bērnības tēli un intonācijas, kas sedz nedrošību un vardarbīgās attiecības ar pasauli, kuras izjūt dzejas varonis. Koķetērijas mēģinājumos cukurgailītis kļūst par "rapieri balti cimdotā rokā" (26. lpp.), abstraktā vara tiek piedzīvota kā "daudzu / līmeņu desu spēle" (34. lpp.) un "zēns, kuram no galvas aug antenas, / ir skumjš" (14. lpp.). Gluži kā bērnībā, teju maģisku spēju piedēvēšana ikdienas objektiem tos pārvērš burvju rīkos cīņā pret lielo neizskaidrojamo, ar ko dzejas varonim tā vien gribas iedraudzēties vai sadzīvot. Brīžam bērnības tēlu klātesamība norāda uz iniciāciju un attālināšanos no šīs pagātnes. Cikls 28. lappusē salāgo bērnības pētnieka prieku kukaiņus apņēmuša ledus kluča vērojumā ar atmiņu par šo vērojumu, kas pati liecina par savu zušanu. Ja pagātne nāk un iet nelūgta, diez vai to var saukt par nostalģiju, tomēr bērnības intonāciju lietojums liek domāt par vēlmi vai pat cerību atgriezties.

Es neesmu pārliecināts, vai Veipa apzinātās nedrošības šķautnes ir raksturojamas kā centieni paplašināt maskulinitātes robežas latviešu dzejā. Pirmkārt, Veips nebūt nav vienīgais, kura dzejas varoņus var raksturot kā vērīgus, romantiskus vienpašus. Otrkārt, pārmērīga "robežu paplašināšanas" uzsvēršana rada, manuprāt, maldīgu iespaidu, ka šie dzimtes diskursi ir dzejoļu būtiskākā iezīme. Tajā pašā laikā mani priecē iespēja saskarties ar šīm nedrošībām, kuras arī sevī atpazīstu kā tieši jauna vīrieša subjektīvo pasaules pieredzi bez pretenzijām uz vispārinātu skatu. Tieši īsākie dzejoļi, kuros idejas vai tēli bez seguma paliek vispārīgi, uz mani atstāj visvājāko iespaidu. Piemēram, dzejolis "šodien nemazgājos, / darbā slinkoju. // vairs nevaru atgriezties mājās, jo esmu pārvērties milzīgā bezē cepumā." (9. lpp.) izplēn uz citu dzejoļu fona, kuros atrodamās metamorfozes iegūst citas nokrāsas nekā vien mīlīgu absurdu. (Jāsaka, ka arī pats krājums ir īss – vien 33 dzejoļi.) Tāpat dažus dzejoļus, piemēram, "egoista balādi" (10.–11. lpp.) un "tēvu" (44.–45. lpp.), prātā nevaru nodalīt no šīsvasaras autora lasījumiem, kuri šiem dzejoļiem devuši īpašu vērtību arī grāmatas lappusēs.

Par "Interesantajām dienām" šķiet auglīgi domāt jaunās sirsnības (New Sincerity) vai ar to saistītā Annas Auziņas "pašironiskā patiesīguma" koncepta ietvaros, atsakoties no "eksaltētas, samežģītas un pārnopietnas" izteiksmes. Ironija un bērnības tēli samazina jūtas un pārdzīvojumus tikai tiktāl, lai no tiem nenovērstos un lai ticētu, ka interesantajām dienām var sekot arī labās dienas.