Jauna lasītāja radīšana konceptuālisma dzejas apstākļos. Recenzija par Vērdiņa jauno krājumu  (13)

Iespējams, daļa no mums tādos brīžos apšauba savu kognitīvo kapacitāti, it kā dzejai mēs izrādītos par dumju. Varbūt daudzi tad maina žanru un līdz ar to lasīšanas pieredzi – romānos tiekam pārvietoti uz detalizēti attēlotu alternatīvu pasauli, kurai izvēlamies ticēt un kuras notikumiem sekojam ar interesi, kam ir ļoti izteikta temporālā dimensija. Tikmēr dzejā – ja vien tā nav stāstoša – notikumu vietā drīzāk ir poētiskas vienības, kas nav savienotas lineārā attīstībā, bet funkcionē kā asociatīvi izkārtoti motīvi.

Kārļa Vērdiņa jaunajā krājumā dzeja ir pretnostatīta nevis prozai, kā tas būtu lirikā, bet gan mūsu ierastajiem pieņēmumiem par dzeju. Mēs esam raduši, ka dzeja radikāli atšķiras no ikdienas valodas lietojuma, kas ir pakārtots skaidram vēstījumam. Mēs to labprāt pieņemam – līdz zināmai robežai, kas katram lasītājam atrodas citur: kamēr viens bauda formālu sarežģītību, cits padosies pie pirmās jocīgās metaforas. Lielākoties mēs sagaidām, ka lasīšanas grūtības tiks atalgotas ar emocionāli vai intelektuāli bagātīgu pieredzi, kuru mēs potenciāli pratīsim aprakstīt sev un citiem. Ne mazāk svarīgs, manuprāt, ir fakts, ka daudzi no mums ir trenēti dzejā meklēt "zemtekstu" – šāda pieeja tekstam to netieši liek izprast kā negatavu. Kaut arī atsevišķi dzejoļi tā ir iecerēti, tie nedefinē žanru. Vērdiņa krājumā, kā liecina tā nosaukums, dzeja jau ir gatava, aicinot meklēt netradicionālas lasīšanas stratēģijas. Šajā īsajā apcerē vēlos pievērsties tieši tam, ko Vērdiņa dzeja prasa no lasītāja.

Lai saprastu Vērdiņa dzejoļos "notiekošo", tie nebūt nav jāpārlasa, apdomājot katru rindu, tie neprasa elementu pašrocīgu savienošanu vai milzīgas kultūras vēstures zināšanas. Ja Vērdiņa dzeja kādam šķitīs sarežģīta, tad, visticamāk, gluži citu iemeslu dēļ nekā lirikas gadījumā. Tā satrauks nevis ar formālu sarežģītību, kuras mērķis ir oriģinālas valodas struktūras, bet gan ar grūtībām salāgot Vērdiņa krājumu ar agrāko dzejas lasīšanas pieredzi (ja vien jūs neesat studējuši citus Preiļu konceptuālistus). Vērdiņš iegūst tekstus no mums vairāk vai mazāk pazīstamiem diskursiem, lietodams katram saprotamo kopēšanas un ielīmēšanas tehniku. Domājot par oriģinalitāti kā "izgudroto", tai atbilst vien daži krājuma darbi, un tajos jau izmantots kāds gatavs teksta formāts, piemēram, dziesma, lekcija, projekta līgums vai paziņojums. Vērdiņa oriģinalitāte, kopumā ņemot, izpaužas gatavu elementu izvēlē un sintēzē, kamēr tradicionālāka dzeja paļautos uz iztēli, lai aprakstītu subjektīvu realitāti.

Vērdiņa atlasīto, kombinēto un apstrādāto tekstu dominējošie efekti, uzskatu, ir izbrīns un smiekli. Rūpīgāk raugoties, šie efekti izraisīti, ne tikai izmantojot kopēšanu, kas ir krājuma pamattehnika, bet arī apgūstot saraksta formas sniegtās iespējas. Kopēšana te jāuzlūko kā teksta pārcelšana no viena konteksta uz otru. Šī procesa rezultātā parasti mainās lasītāja priekšstats par dzejas žanra robežām, kā arī tiek paspilgtināts kāds ikdienas novērojums, piemēram, par interneta saziņas komismu. Saraksta forma ir viens no līdzekļiem atsevišķu uzjautrinošu elementu novešanai absurdā. Garākus sarakstus – "Manu bēru skaņu celiņš" vai "Konceptuālisma dzejas vakara sarīkošana" – var lasīt vārdu pa vārdam, taču lasītāja nogurums šeit nebūs apgrēcība. Līdzās emocionāliem efektiem minētie darbi ietver arī aicinājumu domāt par paša teksta esamības faktu, proti, tie pilnībā novērtējami vien metalīmenī kā komentārs par dzeju šeit un tagad, kā jautājums par to, ko drīkst uzskatīt par dzeju.

Konceptuālista atbilde ir viegli nojaušama – jebkurš teksts kļūst par dzeju, līdzko to nosauc par dzeju. Literatūra pie šīs metodes nonāca, ietekmējoties no mākslas – "redīmeids" ir leģitīma forma jau kopš 1917. gada, kad Marsels Dišāns parakstīja un eksponēja visparastāko pisuāru. Arī Vērdiņš paņem šķietami necilu objektu, teiksim, apšaubāmā latviešu valodā iztulkotu interneta krāpnieka vēstuli, un to apstrādā. Īpaši interesanta ir teksta sadalīšana rindās – šādi izmainot internetā nejauši atrastu valodas fragmentu, autors spēlējas ar "institucionālo rāmi", kurā pieredzam dzeju.

Paskaidroju: vienu no tradicionālākajiem pieņēmumiem par dzeju – rindās glīti dalīts teksts –, kā ievērošanu mēs neapšaubām, verot vaļā dzejoļu krājumu, Vērdiņš novietoto asā kontrastā ar valodas primitīvo saturu: "Labdien, ar visu cieņu es vēlos jūs informēt / par mana klienta nāvi no jūsu valsts..." Dalījums rindās šeit nerada "muzikalitāti" vai "poētiskumu", tā vietā vēršot uzmanību uz teksta jauno kontekstu.

Uz ko tad jābūt gatavam Vērdiņa krājuma lasītājam? Mēs esam ieguvuši grāmatu, kurā sarežģītība pārvietota no valodas formālā līmeņa uz "institucionālo" līmeni. Proti, lasītājs pieķers sevi nodomājot: es saprotu, kas ir pateikts, bet nesaprotu, kāpēc. Taču tā ir problēma, kurai iespējams atrast risinājumu, apsverot krājumā izspēlētās kontekstu sadursmes. Ja agrāk, lasot citus latviešu dzejniekus, lasītājs konstruēja "darbu", navigējot starp tekstā metaforiski iestrādātajiem nozīmju slāņiem, tad šeit "darbs" rodas drīzāk starptelpā starp plašām un nereti pretnostatītām idejām, kuru vidū galvenās ir "dzeja" un "nedzeja". Lasītājs ir lūgts kopā ar autoru nojaukt starp tām uzslieto sienu – šis radikālais žests visai maz interesējis vidējo latviešu dzejnieku. Iespējams, tas izklausās šausmīgi nopietni, taču patiesībā lasītāju gaida ļoti jautras pārvērtības, no kurām viņš vai viņa atgriezīsies ar skaistāku un atvērtāku domāšanu. Vērdiņa "Gatavā dzeja" ir lieliska iespēja, kā kļūt par konceptuālisma dzejas lasītāju.