Jauns laikmets, kā apliecina dzejas krājuma pieteikums, raksturo arī latviešu dzejnieces un pieredzējušas, starptautiski atzītas tulkotājas (daiļliteratūras tulkojumi un atdzeja no poļu, angļu, čehu, slovāku, krievu valodas), daudzu izdevumu redaktores Ingmāras Balodes trešo dzejoļu krājumu "Dzejoļi pēc mūsu ēras" – cita pasaules aina un sajūtu retrospekcija, mazliet citāda poētika – un kopš pirmo divu autores krājumu izdošanas arī dzejnieces lasītāji kļuvuši citi. Mūsdienās, kad paaudzes jēdziena izpratne ir mainījusies, varam itin droši apgalvot, ka padsmit gadu laikā viena autora radīto tekstu lasītāji ir vairāku paaudžu pārstāvji un lasītāji intelektuāli un emocionāli izaug līdz ar saviem autoriem.
2007. gadā izdotais autores debijas krājums "Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli" (izdevējs "1/4 Satori"), par kuru autore saņēmusi arī Latvijas Literatūras gada balvu labākās debijas nominācijā, bija pamanāms un kļuva neaizmirstams tā brīža dzejas darbs – ar izjustu, labi pārvaldītu valodu, apziņas plūduma pilsētvidē atainojumu, emocionālu piesātinājumu, kā arī neparastu poētisku vilkmi un teksta suģestiju, kas krājumu padarīja par vienu no spēcīgākajiem desmitgades debijas dzejas izdevumiem.
Dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš tolaik kā vienu no krājuma stratēģijām atzīmējis autores mēģinājumu "apkārtējo realitāti ne tikai aprakstīt, bet cieši sagrābt un pārveidot dzejas realitātē, kuras noteikumus drīkst diktēt pašas fantāzija"[1], ko joprojām pārliecinoši var vērot arī trešajā Ingmāras Balodes krājumā.
Arī otrais autores dzejas krājums "alba" 2012. gadā (apgāds "Mansards") lasītāju un literatūras ekspertu vidū ticis atzinīgi vērtēts, piešķirot 2013. gada Latvijas Literatūras gada balvu labākā dzejas krājuma nominācijā.
Strīdīgs jautājums, vai jaunākajā dzejas krājumā, salīdzinot to ar diviem pirmajiem darbiem, dzejnieces rakstība kļuvusi meistarīgāka vai vērojami kādi novatoriski tekstveides paņēmieni, taču skaidri jūtams, ka intonācija ir noslīpēta un kļuvusi vēl precīzāka. Pārmest liekvārdību nevarēja arī "Ledenēm", tomēr no pirmā krājuma, kurš izteikts izvērstākos dzejprozas tekstos, tobrīd autoriem aktuālajā hibrīdžanrā, jaunākais krājums, joprojām ietverot skaniskus un kompozicionālus atkārtojumus, parāda izteiksmes lakonismu un tiešumu, apzinātību.
Gluži kā šodienas dzīve, kad arvien no informācijas un iespaidu pārdaudzuma mums jāiemācās atsijāt būtiskāko, par būtisko vēsta arī "Dzejoļi pēc mūsu ēras", lai arī tie neizdabā svaigākajām dzejas tendencēm. Ingmāru Balodi labā nozīmē iespējams pieskaitīt modernajām klasiķēm, šī gadsimta pirmajā desmitgadē debitējušām autorēm, kuras joprojām savos tekstos saglabā attiecības ar valodu, to nebeidzami izkopjot un tā spodrinot poētiskā vēstījuma skaidrību.
Poētisks sadzīviskums šajā krājumā ir daļa no autonomas pasaules, kurā mirklīgai noskaņai ir lielāka nozīme nekā ārējai dinamikai: "Dzīvoklis, vienatnes atgriezums, / gabaliņš telpas, / kur reizumis sēžu, rakstu, skatos, kā sienā / iedejot cenšas / puķu caurspīdīgās ēnas, / trīsošie gurni, pleci, lieli." (15. lpp.) Nolasāmas reminiscences no pasaules kultūras piešķir dzejolim izteiktāku niansētību – minētajā piemērā no dzejoļa "Maijpuķītes" nosaukuma un epigrāfa atsauce uz Klarisu Deloveju atgādina par angļu modernisma autores un apziņas plūsmas tehnikas literatūrā radītājas Virdžīnijas Vulfas darba "Deloveja kundze" motīvu un šo ziedu simboliku darba kontekstā. Tas ir atgādinājums par laika relativitāti, mirkļa jutekliskumu un nāves klātbūtni, un arī telpas elements atsauc atmiņā Virdžīnijas Vulfas hrestomātisko darbu "Sava istaba", kurš atklāti runā par radošas sievietes realitāti. Kultūratsauces, kas runā par dzejniecei tuvas Latvijas un pasaules literatūras un mākslas iespaidiem, ietekmēm, ir Ingmāras Balodes dzejas iezīme jau no agrīniem dzejoļiem.
Jaunāko dzejoļu kopa ir emocionāli ietilpīga – no elēģisku impresiju un pasāžu fragmentiem līdz eleganti pašironiskām rindām, atsedzot šodienas cilvēka tehnoloģiju pilno ikdienu, kurā nonākt galamērķī var ar "Waze" un iepazīties ar bilžu mētāšanu-svaipošanu "Tinder" mobilajās lietotnēs: "Vesels ledusskapis vīriešu, un viņa, bella, ir viena, jo: / nosvieda pa kreisi bildi ar / vīrieti un bērnu (ko bērni te vispār dara, vai tas nav pret likumu?), / vīrieti ar izbrīnītu kaķi, / vīrieti ar slikta alus glāzi rokā (..)." (16. lpp.)
Apziņas vērojumi, šķiet, ir viens no raksturotājiem, ko veltīt Ingmāras Balodes dzejas rindām, kur asociāciju virknes, jutekliski tvērumi savā starpā mijiedarbojas un gūst jaunu, augstāku jēgu: "tāds laiks / mēs salasām diegus // tie / vairs neuzsūcas / nav tas laiks // mūsu miesas tos izvelk / pašas / no sevis // ārā // pēc lietus apsalst ceļi // un viņu vietas vizuļo // negaidītajā / mēnesnīcā // kā pēdas / no neiesietiem / mezgliem / mazām bezgalībām / sāpēm caur adatas aci / bez nevienas / bez nevienas / valstības." (23. lpp.)
Reizumis dzejas temperaments ir emocionāli rāms, nosvērts, kā jau minēts, vērojošs, reizumis – impulsīvs un vienlaikus tiešs: "Tava atnākšana ir precīza. / Mitrais gaiss / virs vārtiem brīdi mirdzošāks." (29. lpp.)
Daudzos dzejoļos runā dažādu autorei tuvu cilvēku balsis, aizmirsta laika un zudušas telpas balsis, izdzīvoti teksti, pagājuši notikumi, kurus glabā apziņa un atmiņa: "Pilsēta – "akmeņi pat zem asfalta / izgaro pagājībās izlieto asiņu smārdu" (28. lpp.), arī caur priekšmetisko pasauli – nejaušu atspīdumu sudrabainā pērļu virtenē – atgādinot par pazīstamo laiktelpā: "Varbūt uzmirgo tuvajā / tālajā pasaulē manas pilsētas / smiltis." (36. lpp.)
Cilvēcisko attiecību un savstarpējo attieksmju, eksistenciālu šķautņu labirinti ir viena no galvenajām krājuma tēmām: "Mūsu elpām būtu jāatrod kāda, / jā, telpa, miesa, iemesls / klejot šajos / esamības gaiteņos" (71. lpp.), bet rindu raksturs nav paredzams, atklājot tēlainu suģestiju: "brīnumiem reizēm ir balss / un tie pieskaras / neprasīdami" (42. lpp.), "ir vienā burtā mana dvēsele, / ja ātri čukstēsi, / to beidzot atradīsi" (37. lpp.).
Autores poētikas impresijas atgādina arī par tik šķietami pašsaprotamo maņu pasaules burvību, kas 21. gadsimta pilsētnieku ved dabas mierinošajā patvērumā: "Vītola rūgtums, / vīgriežu sakne, / viņu gaismainās galvas, / kas nirst / zilganā tumsā." (80. lpp.)
Ingmāras Balodes dzejoļu caurviju noskaņa ir pielīdzināma ziboši mainīgai, nenotveramai gaismu spēlei uz pilsētas mūriem, fiksējot realitātes atspulgus vienā vienotā apzinātas esamības grāmatā. Brīnišķīga, uzteicama šīs dzejas iezīme, metaforās runājot, ir dabisks fokuss uz gaismu, ko atklāj ne tikai gaismas semantiskās rotaļas tekstos un mākslinieciskās izteiksmes ietilpīgais spektrs. Lai cik banāli un primitīvi šķistu literatūrā un mākslā meklēt pozitīvo elementu, jo ne tas ir īstenais kvalitātes izteicējs, mēra laikos, kādus piedzīvojam arī šobrīd, ir būtiski vērst savu iekšējo skatu uz optimistisko un cerīgi gaišo. Šādu privilēģiju mums piedāvā šis nepretenciozais un reizē labākajās gaumes tradīcijās veidotais, poētiski izkoptais krājums, atgādinot, ka visdziļākajā tumsā jātiecas rast gaismas avotu, lai mūsu dzelkšņainajā, nevienkāršajā gājumā "gaisma gludina ceļu" un apzinātības skaistums palīdz dzīvot šodien, ne tālajā, nezināmajā nākotnē.
[1] Kārlis Vērdiņš. Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli. Kultūras Diena, 2008. gada 2. aprīlis.