'Es šķetinu savus apvāršņus': dzejniecei Veltai Sniķerei – 100  (5)

Latvijas laika ainas, pieredzētais, pārdzīvotais veido vien nelielu, toties spilgtu dzīves daļu – jo tas ir jaunības laiks. Kopš piecu gadu vecuma viņa raksta dzeju, kopš trīspadsmit gadiem aforismu veidā prāta dienasgrāmatu. Mācības Rīgas pilsētas 8. pamatskolā (1927–1933) un Pirmajā Rīgas valsts ģimnāzijā (1933–1939), nepabeigtas filozofijas un vēstures studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē (1940–1943) un radošo vienaudžu intelektuālās tikšanās vecāku Mežaparka mājā veido Veltas Sniķeres Latvijas laika vidi – "Velta Sniķere jau toreiz mūsu starpā izcēlās ar savu īpatnību, drosmi kā dzejā, tā dzīvē, ar saviem košajiem sarkaniem matiem," atminas vienaudze Ingrida Vīksna. Jauno cerīgo brīvajā Latvijā skoloto paaudzi skarbi skāra vēstures vētras, aiznesot tos dažādās zemēs.

Par Veltas Sniķeres pirmo publikāciju uzlūkojama dzejas kopa laikrakstā "Tēvija" pielikumā "Zīle" 1941. gada 29. augustā. Kritiķis Jānis Andrups atzinis, ka Veltas Sniķeres dzeju jau kopš pirmajām publikācijām galvenokārt sapratuši īsti dzejnieki un dzejas gardēži, viņa pratusi dzejā ienākt bez klišejām. Latvijā bijusi doma par dzejas krājumu – Anšlavs Eglītis ieteicis to publicēt, savukārt Oļģerts Liepiņš – nogaidīt, tā līdz pirmajam dzejoļu krājumam aizrit krietns laiks.

1944. gada rudenī, kad viņa Otrā pasaules kara dunas ēnā atstāj Latviju un nonāk Austrijā, Velta Sniķere jau ir literārajā vidē zināma dzejniece, iepazinusi Austrumu filozofiju un jogu, kas daiļradei piešķir papildu dziļumu un nozīmi. Jau ar pirmajām publikācijām atklājas viņas burvīgā, īpašā, dzejas forma, vārdu un domu dziļums, kas attīstās, reizē mainās un nemainās, arī nonākot Anglijā. Kopš 1946. gada Velta Sniķere dzīvo Londonā, kur aizrit mājas un ikdienas dzīve, literārās jaunrades mirkļi, jogas nodarbības. 20. gs. 50. gados ar kopā domubiedriem viņa dibina organizāciju "British Wheel of Yoga", līdzdarbojas latviešu trimdas sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Ilgus gadus Velta Sniķere darbojusies Starptautiskajā PEN klubā – bijusi Latvijas PEN kluba biedre, kas starptautiskos kongresos ierodas tērpusies latviešu tautastērpā, atgādinot par Latvijas un latviešu likteni; Trimdas PEN kluba Londonas nodaļas sekretāre, vēlāk un joprojām – tā prezidente; Trimdas rakstnieku PEN kluba Londonas nodaļas literārā žurnāla (angļu, vācu un franču valodā) latviešu literatūrai veltītās sadaļas redaktore.

Nonākusi svešumā, Velta Sniķere raksta nedaudz, Austrijas posma dzeju, kas publicēta mēnešrakstā "Daugava" (Stokholma), vēsturnieks Edgars Andersons nodēvējis par "gandrīz japāniski impresioniska veida dzejoļiem". 1946. gadā Velta Sniķere angļu valodā atdzejojusi Latvijas valsts himnas teksti un kanonisko Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas kantātes "Dievs, tava zeme, deg!" ("God, Thy earth is aflame!") tekstu. Viņa vēl ir ceļā uz pirmo kopkrājumu un vēl ilgākā attālumā līdz pirmajam dzejoļu krājumam. Tomēr par viņu raksta, un Pēteris Ērmanis uzsver jaunās dzejnieces citādo izteiksmes strupumu un lakonismu, veidojot pašai savu stilu, Veronika Strēlerte atzīmē neatdarināmo, pastāvīgo un nefiksēto formu. Veltas Sniķeres dzejas centrālā tēma – cilvēka spēja atklāt pasaules un dabas dziļāko metafizisko nozīmi un iekļauties kosmiskā ritējumā. Pēc dzejas publikācijās Latvijas un vēlāk arī bēgļu un trimdas periodikā 1950. gadā Stokholmā izdots kopdzejas krājums "Trīs autori" līdzās Ojāram Jēgenam un Dzintaram Sodumam tajā iekļauti arī piecdesmit Veltas Sniķeres dzejoļi. Tikai 1961. gadā iznāk Veltas Sniķeres pirmais dzejas krājums "Nemitas minamais" un pēc pāris gadiem – "Piesaukšana" (1967).

Jānis Andrups atzīmējis, ka Velta Sniķere sākusi rakstīt tā, it kā iepriekšējās dzejas tradīcijas uz viņu neattiektos, raudzījās uz pasauli kā pirmoreiz minamu un vārdā saucamu. "Liekas, ka dzejniecē ieslēgtajā pasaulē katra lieta, piedzimst un kļūst patiesi īstena tad, kad tā nosaukta vārdā, un pārgrozās tad, kad grozījušies dzejas vārdi. Te vārds ir kļuvis par to, kas bija iesākumā, un tam ir burvju formulas raksturs. Ar dzejas vārdu Veltas Sniķeres pasaule ne tikai sevi izpauž, ar vārdu tā arī top." Veltas Sniķeres dzeja sakņojas maģijas un simbola poētikā, dažkārt tuvinoties sirreālistiskai izteiksmei, taču, saglabājot saikni ar dažādu tautu arhetipisko un mītisko pasaules izjūtu un tēlainību, tā ir apbrīnojami latviska, dziļa un (at)minama. Dzejai raksturīgs lakonisms un piesātināts spriegums. Īsa sentence ir viņas dzejas pamatforma. "Nekas, ko Velta dara, nav mērojams ar parasto mērauklu: viss, kas viņas dzīvē notiek, jāsaprot simboliskā, transcendentālā sakarībā. [..] Katrs vārds ir pilns ar tiešumu un nozīmi, katrs pārdzīvojums kļūst skaidrs, nesaduļķots, svarīgs." Mudīte Austriņa gan piebildusi: "Veltas Sniķeres latvietes-vakareiropietes dzeja prasa jau literāri ļoti izglītotu lasītāju. Pārējiem tiešām tā var likties tikai tumši maldi."

Vērtējot latviešu dzejas attīstību, Veltas Sniķeres devums veido īpašu un neatkārtojamu vietu, arī savulaik jaunās dzejas un autoru vidū. Lūk, tik daži viņas laikabiedru raksturojumi – "mērena sirreāliste" (Jānis Grīns), "tieša zemapziņas dzejniece" (Zinaīda Lazda) un "impresioniste" (Valdemārs Dambergs), "dzejas formulās tverta dzeja, kas ir pilnīgi un galīgi izkausēta pārdzīvojumā" (Jānis Andrups) un "burvju formulu dzeja" (Anšlavs Eglītis), "stāstošā proza" (Jānis Veselis), atzīmēta pārpasaulība, vārdu maģija; tā ir dzeja, kas šķetināma, pārlasāma un prasa no lasītāja līdzradīšanu, tā arī (at)minama, ar savu īpašu arī sintaksi, ka dzejniece pratusi aiziet līdz vārda "saknēm".

Velta Sniķere raksta arī angliski: 1974. gadā izdots Veltas Sniķeres un Andreja Eglīša kopkrājums "No such place lasts summerlong", dzejoļu krājumi "Smile of the Unknown" (1979, izdota 35 eksemplāros) un "Husks" (2000), dainu tulkojumi "Dainas" (2019); angliski atdzejojusi Andreja Eglīša, Zinaīdas Lazdas dzeju, savukārt latviski atdzejojusi Rainera Marija Rilkes, Česlava Miloša u. c. dzeju.

Būtiska Veltas Sniķeres personības būtības daļa ir joga. Tas atklājas arī dzejoļos, piemēram, "Biogrāfija": "Es esmu dejotāja (kā latviete esmu dzejniece), kā cilvēks esmu jogas skolotāja", citviet: "Mana lielā mīlestība ir deja". Austrumu zināšanu un mākslas nozīme Veltas Sniķeres dzīvē ir saaudusies vēl vienā jomā – dejā, īpašā dzejas lasīšanas veidā, papildinot to ar roku un ķermeņa kustībām – mudrām. Pēc Veltas Sniķeres viesošanās 1979. gadā Čikāgā, K. Ezermalietis (Kārlis Ķezbers) rakstīja: "Ne tikai klausīties – izjust, stiprināties latviskai piederībai. Redzēt dzeju.[..] Dzejnieces rokas, pirksti liek lotosam plaukt, putnam šauties pretim saulei, ugunij liesmot. Delnas, plaukstas, pirksti runā valodu, ko teiktie dzejas vārdi tikai papildina."

Velta Sniķere latviešu dzejā savieno laikmetus un kultūras, saplūst senlatviskais un senindiskais, filozofiskais un mitoloģiskais, mūžīgais un minamais, atklājamais. "Tā ir pasaule aiz šās dienas masu patiesību bazūnēm," atzinis dzejnieks Andrejs Irbe.

Veltas Sniķeres atgriešanās Latvijā bija ilga: 1989. gada rudenī žurnālā "jaunās Grāmatas" publicēta dzejas kopa; 1991. gadā, pēc 45 gadiem Velta Sniķere viesojas Latvijā, togad izdota dzejas izlase "Lietus mutes" (1991). Latvijā izdotas vairākas grāmatas – "Pietuvoties vārdiem" (2003; 2009. gadā kā klausāmgrāmata), "Pieredze" (2010), sava veida autobiogrāfiskā proza "Savādībiņas" (2009) un "Gaisma un noslēpums" (2010), kas ietver rakstus, recenzijas, domas par Veltu Sniķeri un viņas dzeju. 2004. gadā Velta Sniķere saņēma PBLA balvu, minot – "Sniķeres dzejā spilgti izpaužas viņa vārdu māka, intelekts un dzīvā fantāzija", 2007. gadā Triju Zvaigžņu ordeni, 2019. gadā Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu, 2020. gada Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības raksts par ieguldījumu Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā un iedzīvināšanā latviešu trimdas sabiedrībā un izcilu sniegumu Latvijas literatūrā.

Rakstnieks Guntis Zariņš rakstīja: "Nekad nemitēsies minamais par cilvēka eksistences noslēpumu, mūžīgi tas stāvēs noslēpumainā visuma un mūžības priekšā – bet šī stāvēšana var būt saplūšana, apskaidrība un jauna atklāsme. Katrs dzejolis ir jauna atklāsme, bet lai par to spriež katrs lasītājs pats." Tāds ir dzejnieces Veltas Sniķeres mūžs un viņas dzeja. Viņa atzinusi: "Dzeja ir esamībā urbšanās skaidas. Dzeja ir urbšanās realitātē. Tā urbjoties, var būt arī sāpīgi." Viņas dzejā meklēti un saskatīti simboli un pat maģija, tomēr dzejniece atzinusi, ka apzināti nekad nav 'taisījusi' simbolus, tie rodas organiski un dabiski, "bieži es sadzirdu savus dzejoļus, kā saka, gaišdzirdīgi." Un dzejas lasītājs ļaujas – min, atmin un meklē.

Kamēr zelta čūska ritinās,
Nemitas minamais
Meklējams mitinās.