Latviski izdots kanādiešu rakstnieces Margaretas Lorensas darbs 'Akmens eņģelis'

"Akmens eņģelis", tāpat kā vairāki citi Lorensas darbi, ir iekļauts Kanādas vidusskolu un augstskolu literatūras kursos un joprojām tiek lasīts un pārlasīts, taču Latvijā Margaretas Lorensas daiļrade līdz šim ir bijusi nezināma.

Izdevēji par romānu raksta, ka tajā "neuzkrītoši ievīti autobiogrāfiski motīvi, autores bērnības un jaunības atmiņas, sarakstīts elegantā, liriskā prozā, kas precīzi modulē varoņu savdabīgās balsis." Tiek atzīmēts, ka prērijas fermeru, mazpilsētiņas iedzīvotāju un lielpilsētas vienkāršo ļaužu skarbie, taču vienlaikus smalki niansētie portreti neviļus atsauc atmiņā Jāņa Jaunsudrabiņa un Vizmas Belševicas klasiskos darbus.

Romāna galvenā varone Hagara Šiplija ir vienkārša, patiesību sakot, ne pārāk simpātiska sieviete, kuru dzīve nav saudzējusi, turklāt viņas mūžs neizbēgami tuvojas norietam. Un tomēr, pat deviņdesmit gadu vecumā, kad nākotnē gaida vienīgi veco ļaužu pansionāts vai slimnīcas palāta, Hagara nav zaudējusi aso mēli, cīņas garu un apbrīnojamu spēju bez lieka sentimenta vērtēt piedzīvoto un pārdzīvoto. Ne velti kāds no Lorensas romāna cienītājiem pārsteigts piezīmē: "Izklausās visai drūmi, taču Hagaras tēls ir neparasti saviļņojošs. Viņa ir ātras dabas sieviete, neganta, nejauka un vienlaikus ārkārtīgi pievilcīga." Gribētos piebilst, ka prasmīgi un iejutīgi tēlotais vienkāršo ļaužu liktenis postoša sausuma un Lielās depresijas laikā 20. gs. trīsdesmitajos gados ir tēma, kas nav zaudējusi savu aktualitāti arī 21. gs. sākumā.

Pēc romāna "Akmens eņģelis" motīviem 2007. gadā ir uzņemta tāda paša nosaukuma filma.

Margareta Lorensa (Margaret Laurence) ir dzimusi 1926. gadā, nelielā Manitobas pilsētiņā Nīpavā, kas vēlāk kļūs par izdomātās Manavakas prototipu vairākos stāstos un romānos. Astoņpadsmit gadu vecumā Margareta, kas jau izmēģinājusi roku rakstīšanā un publicējusi vietējā laikrakstā savu pirmo stāstu, iestājās Vinipegas koledžā. Studiju gados viņa regulāri publicēja savus dzejoļus un stāstus studentu laikrakstā un aizrautīgi iesaistījās domubiedru diskusijās. Šajā laikā iegūtās iemaņas palīdzēja atrast žurnālistes darbu pēc augstskolas beigšanas, taču drīz vien Margareta apprecējās ar inženieri Džeku Lorensu un kopā ar viņu pārcēlās uz dzīvi ārzemēs. Neilgu laiku ģimene dzīvoja Anglijā un pēc tam vairākus gadus pavada Āfrikā ‒ vispirms Somālijā, pēc tam Zelta Krastā (Ganā). Jaunā literāte, kas 1952. gadā jau bija laidusi pasaulē savu pirmdzimto, meitu Džoslīnu, aizrautīgi vāca un publicēja somāļu tautas pasakas un dziesmas, rakstīja dzeju, ko caurstrāvo mīlestība uz šo zemi un tās iedzīvotājiem. 1954. gadā tika publicēta Margaretas Lorensas sakārtota somāļu folkloras izlase "Nabadzības koks" ("A Tree for Poverty"). Gadu vēlāk, pēc pārcelšanās uz Zelta Krastu, ģimenē piedzima otrs bērns, dēls Deivids. Āfrikā pavadītie gadi vēlāk aprakstīti Lorensas atmiņās, kurām dots nosaukums "Pravieša kamieļa zvaniņš" ("The Prophet's Camel Bell", 1963).

Atgriezusies Kanādā kopā ar ģimeni, Margareta Lorensa aptuveni piecus gadus nodzīvoja Britu Kolumbijā, taču, kad laulība izira, rakstniece pārcēlās uz dzīvi Anglijā, kur pavadīja vairāk nekā desmit gadu, tiesa, bieži viesojoties dzimtenē.

Slava un atzinība atnāca, kad tika publicēts viņas pirmais lielais romāns "Akmens eņģelis", pirmā grāmata t. s. Manavakas ciklā, kurā ir pavisam piecas grāmatas. Savā turpmākajā rakstnieces karjerā Margareta Lorensa divas reizes ieguvusi Kanādas ģenrālgubernatora balvu, nozīmīgāko literāro prēmiju. Pirmo balvu Lorensa iegūva par Manavakas cikla darbu "Dieva joks" ("A Jest of God", 1966), kas vēlāk kļuva par pamatu vairākām ASV Kinoakadēmijas balvām izvirzītajai Pola Ņūmena kinofilmai "Reičel, Reičel!" (1968), bet otro ‒ par Manavakas cikla noslēdzošo romānu "Rīkstnieki" ("The Diviners", 1974). Mūža otrajā pusē Margareta Lorensa bija viena no pazīstamākajām Kanādas literātēm.

Rakstnieces mūžs aprāvās 1987. gadā, kad viņa labprātīgi aiziet no dzīves, uzzinājusi, ka slimo ar nedziedināmu plaušu vēzi.