"Ir viens dzīves posms, ko Anšlavs Eglītis aprakstījis maz, skopi, pusvārdos vai iztālēm. Tā ir trimda. Pieci gadi pēc Otrā pasaules kara Vācijā, mazā pilsētiņā gandrīz pie Šveices robežas. Tos pieminot, visos avotos gandrīz viens meldiņš: "Trimdas laiku pavada Vācijā." Tas mani ieintriģēja," stāsta rakstniece Laima Kota. "Izēdos cauri periodikas kalnam, ieniru laikabiedru atmiņu avotos, uzzīmēju karti, un aidā — sanāca pilna istaba ar latviešu leģionāriem, rakstniekiem, dievputniņiem un švābiem, visi sāka teikt un mācīt, kam romānā jābūt. Dzīve trimdas izolācijā bija skarba un grūta, tomēr Anšlavs Eglītis savos darbos allaž mudina varoņus spirināties, viņš saka: "Dzīvo, lai tur vai kas!" Man tas bija īpaši svarīgi toreiz, kad Eglīša grāmatas lasīju priekšā mammai. Tagad arī."
Grāmatas redaktors Vents Zvaigzne to raksturo šādi: "Mazliet mistifikācijas, mazliet falsifikācijas, daudz dzirkstošu smieklu un asprātīgu dialogu — pirmo trimdas gadu gaisotne, kurā Laima Kota rāda Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas piedzīvojumus švābu zemē, ir izteikti teatrāla. Aiz krāšņajām Alpu dekorācijām elpu cenšas atgūt kara sagrautā Eiropa, un svešumā izkaisītajiem latviešiem teātris īstenībā ir zāles, kas ļauj atgūt garīgo līdzsvaru. Vai Kārļa Skalbes pasakai līdzīgā Miera un pieticības malā divu māksliniecisku personību tandēmam ir iespējams saglabāt savu zilo putnu — radošu brīvību? Laimas Kotas atbilde ir optimistiska."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
