Aktieris, kurš tēlo rakstnieku. Recenzija par Laimas Kotas 'Cilvēks ar zilo putnu'  (5)

Eglītis nepavisam nepiederēja introverto un sevī noslēgto rakstnieku sugai, gluži pretēji, gan Rīgā, gan vēlāk ASV Pacifika Palisādēs viņš labprāt uzturējās sabiedrībā, kontaktējās ar citiem ļaužiem gan aci pret aci, gan epistolāri, lāgiem arī pats dokumentēja savu dzīvi un uzskatus dienasgrāmatās (par to var pārliecināties grāmatā "Anšlava Eglīša dienasgrāmatas: 1919–1944" (2004)) un vēstulēs, par viņu ir saglabājies gana daudz laikabiedru liecību, arī paša Eglīša romānos, stāstos un esejās sameklējamas autobiogrāfiskas detaļas. Vārdu sakot, visa dzīve kā uz skatuves un vēl prožektoru gaismā, jo arī kritiķi un žurnālisti viņu lutināja ar savu labvēlīgo interesi. Gan ar vienu izņēmumu. Proti, nepilnus piecus gadus ilgo laikposmu, kad viņš pēc Otrā pasaules kara mita Vācijas mazpilsētā Tailfingenā. Par šo posmu stāstīts romānā "Cilvēks ar zilo putnu", Tailfingenu caurspīdīgi nomaskējot aiz Teilfingenas.

Autore pēcvārdā stāsta, ka Eglīša Tailfingenas dienasgrāmatas aizpilda tikai piecas lappuses teksta. Tātad, no vienas puses, rodas gluži loģisks jautājums – ar ko īsti viņš nodarbojās šos piecus gadus, kā dzīvoja, ko domāja? No otras – tieši šī biogrāfiskā migla uz Alpu fona ļauj autorei brīvu vaļu: raksti, ko gribi, traktē Eglīša personību pēc savas gaumes un patikšanas, bet pat vispiekasīgākais kritiķis nekādas apgrēcības pret laikmeta specifiku un Eglīša biogrāfiju nevarēs piešūt. Jo – no Eglīša dienasgrāmatām gan var noskaidrot, ka 1945. gada 8. maijā viņam paveicies samangot divas olas un piecus sīpolus un noklausīties apbrīnojami nesaturīgu Čērčila runu, taču tas, ar kādiem eņģeļiem un dēmoniem viņam nācies cīnīties, rakstot, piemēram "Švābu kapričo" vai "Kazanovas mēteli", nemaz nerunājot par bēgļu sadzīviskajām ķibelēm, paliek autores ziņā un varā. Ja no sirds un kārtīgi samelosi – Anšlavs Eglītis sanāks kā dzīvs un lasītājs noticēs gan viņam, gan Laimai Kotai, bet, ja aizmuldēsies šķērsām – pasargdies, saveidosies vēl viens latviešu literatūras vēstures ģipša un plastmasas pieminekļu parka iemītnieks, kādu tur tāpat jau par daudz.

Autore atradusi savā vienkāršībā lielisku skatpunktu. Viņa nevis dīrā nost Anšlavam Eglītim ādu un mēģina ielūkoties, kas aiz tās, vai piemēra to pati sev, kā itin bieži mēdz rīkoties biogrāfisku romānu rakstītāji, bet izvēlas ziņkārīgas kaimiņienes pozīciju. Laima Kota intervijā laikrakstam "Diena" saka: "Es drīzāk biju kaimiņiene, kas visu redz, ir tepat blakus – vēro un dalās." Taču šoreiz tas nav tradicionālais visuredzošā un visuzinošā autora skatiens. Gluži pretēji, "vērotāja no malas" redzējums parasti ir stipri ierobežots un arī aprobežots, un, stāstot par Eglīti, viņš pamanās krietni daudz pastāstīt arī par sevi un citiem ļaužiem. Jo sevišķi tas raksturīgi Biceres kundzei, kuras mājā apmetas bēgļu pāris un kura romānā ieklīdusi no Eglīša stāstu krājuma "Švābu kapričo" (tajā aprakstītajā Pfiferlingenā gan mīt stipri padaudz Biceres kundžu, bet, domājams, viņas neprotestēs, ja bariņam pievienosies vēl viena, turklāt visai kolorīta Biceres kundze). Viņai atvēlēta svarīga loma – Biceres kundze iepazīstina lasītāju gan ar Teilfingenā uzradušos latviešu bēgļu pāri, gan ar provinciāli groteskajām kaitēm un kaislībām. Taču Teilfingena nebūt nav tikai ironijas objekts. Pilsētiņas piezemētība, gluži vai komiskais mietpilsoniskums komplektā ar Biceres kundzes zvēra kampienu, līdzko viņa saklausa naudas iešķindēšanos, romāna ritumā zināmā mērā kļūst simbolisks, ietverot sevī tradicionālo garīgā/materiālā pretstatījumu.

"Cilvēks ar zilo putnu" ir "romāns stāstos", t.i., tam nav centrālās sižeta līnijas, bet katra nodaļa vēsta par kādu dažbrīd svarīgu, bet lielākoties gluži sadzīvisku notikumu Anšlava un Veronikas dzīvē. Sižetu vieno ne tik daudz secīgu notikumu virkne, cik darbības vide un caurviju personāži; katras nodaļas beigās – mazs fragments no Eglīša dienasgrāmatām un ieskats rakstos, kas publicēti tā laika latviešu bēgļu presē. Nodaļas nodēvētas visādu ēdamlietu vārdos; precizitātes labad gan jāpiebilst, ka reizēm šīs ēdamlietas ir galīgi neēdamas, jo grūti iedomāties cilvēku, kurš pēc siļķēm un ābolmaizes no laba prāta locītu iekšā vērmeles un vanckarus. Tas nav tikai ironisks žests vai nostalģisks mājiens autores debijas romāna "Šampinjonu derība" virzienā (atgādināšu, ka šajā romānā katrai nodaļai bija piekabināta kāda šampinjonu ēdiena recepte). Lai arī brīžiem nodaļu virsraksti šķiet bezmaz aiz matiem pievilkti, tomēr "gastronomiskajai poētikai" uzticēta vēl kāda funkcija – tā nemitīgi un reizēm pa aplinkus ceļiem atgādina, ka garīgais bez materiālā nespēj pastāvēt. "Anšlavs ar Veroniku rīkosies pēc tibetiešu gudrības – kamēr pasaule trako, viņi nesīs savu ūdeni un skaldīs savu malku. Gleznos un rakstīs." Taču, prasti izsakoties, lai gleznotu un rakstītu, visupirms jāpaēd, tāpēc beigu galā bieži izrādās, ka divas olas un pieci sīpoli spēj aizsegt augstkalnu ēteriskās sfēras, kurās it kā piedienētu dzīvot radošajiem ļaužiem. Skarbā realitāte mēdz noklabināt zobus arī citādā manierē, par ko vēsta, piemēram, epizode ar Koncelmanas kundzes līdz galam neizstāstīto un tieši tāpēc jo iedarbīgāko stāstu par trīs dēliem, kuri nav atgriezušies no kara, un nu viņa lūdz Veroniku savā portretā pēc fotogrāfijām iegleznot arī mirušos dēlus. Šādās epizodēs kara neskartā "švābu leļļu pilsētiņa" un "pastkaršu zīmētāju paradīze" Teilfingena iegūst pavisam citas aprises, un pirmais iespaids, kas pret pilsētiņu un tās iedzīvotājiem spēj izraisīt vien distancēti ironisku attieksmi, izrādās stipri mānīgs.

Un vēl kāds aspekts. Līdzīgi "Cilvēkam ar zilo putnu" veidoti arī paša Eglīša Tailfingenas laikā sarakstītie stāstu krājumi "Teoduls Supersakso" (1946) un "Švābu kapričo" (1952). Tie ir stāstu cikli, kurus mūslaikos, kad robežas starp žanriem ir tik izplūdušas, ka veido plašas "pelēkās" teritorijas, varbūt nokrustītu par romāniem. Diez vai te var runāt par apzināti aizgūtu kompozicionālo principu, jo arī Laimai Kotai tas nav svešs (visskaidrāk tas jūtams īsprozas grāmatās "Ducis" un "Totēmi"), tomēr "Švābu kapričo" te piesaukts arī cita iemesla dēļ. Kā jau teikts, Anšlava Eglīša dienasgrāmatās izlasāmas visai trūcīgas ziņas par dzīvi Tailfingenā, mazliet vairāk informācijas atrodams citātos no bēgļu preses, taču Eglītis Tailfingenas iespaidus daudz fiksējis "Švābu kapričo". Saprotams, to ne tuvu nevar uzskatīt par dokumentālu darbu, tomēr dažs stāsts krietni iespaidojis "Cilvēka ar zilo putnu" sižetus. Teiksim, komiskā epizode nodaļā "Pupiņas", kurā no lidmašīnas nokritušu tukšu degvielas tvertni vietējie pārbīlī notur par bumbu, ieceļojusi no Eglīša stāsta "Bumba", tāpat arī nedienas ar brīvlaisto krievu karagūstekņu ālēšanos nodaļā "Voblas" visupirms aprakstījis Eglītis. Tāpat aizgūtas arī gluži sadzīviskas detaļas – "Švābu kapričo" galvenais varonis Pēteris Drusts pavasarīgi aukstajās naktīs neganti salst, jo švābiem nav pieņemts apkurināt dzīvojamās istabas, un ar šo ķibeli nākas saskarties arī Anšlavam un Veronikai. "Švābu kapričo" beidzamajās lappusēs Pēteris Drusts dodas prom no Pfiferlingenas – gluži tāpat kā Anšlavs un Veronika no Teilfingenas. Savukārt trīs stāstu cikls "Teoduls Supersakso", šķiet, kaut kādā mērā iespaidojis Eglīša kalnu pastaigu aprakstus, bet komplektā ar Eglīša stāstu "Čingizhana gals", kas arī sarakstīts Tailfingenā, – mazliet mistērisko nodaļu "Basturma", kas svarīga gan romāna, gan Laimas Kotas Eglīša personības izpratnei.

Un tātad: divi latviešu bēgļi 1945. gada pavasarī ierodas Teilfingenā. Pilsētiņas miegaino mieru tikko satricinājušas divas drāmas: pačibējusi vietējā svētā skulptūra un pazudis Biceres kundzes mīļotais kaķis Mocarts. Teilfingenas iedzīvotāji uz pilnu klapi spēlē drusku pastulbu un aprobežotu provinciāļu lomas, savukārt atnācēji uzreiz nostājas skatuves priekšplānā un kļūst par provinciālās drāmas galvenajiem varoņiem, jo pa ceļam atraduši Mocartu un pat atstiepuši līdz pilsētiņai, bet Anšlava vārda līdzība ar Onslovu runā jau pati par sevi. Tiesa, Anšlavs par Teilfingenas aizgādni gluži nekļūst, tomēr šī sākuma epizode nosaka visu romāna tonalitāti. Teilfingena kļūst par skatuvi, uz kuras Anšlavs Eglītis aizrautīgi spēlē lomu, ko viņam uzticējusi Laima Kota. Teatralizācijas kulminācija laikam gan izlasāma nodaļā "Buļbas", kurā Eglītis spiests patiesi nospēlēt gluži vai dēmonisku lomu, lai apvestu ap stūri divas krievu armijas plintnieces un viņu šoferi (lai arī epizode tiešām krāšņa, tomēr, manuprāt, ar krievenīšu kariķēšanu autore drusku pāršāvusi pār strīpu, jo tās saveidojušās pagalam klišejiskas). Pat dialogi šķiet iepriekš rūpīgi iestudēti, jo īpaši latviešu intelektuāļu diskusija par mākslas būšanām nodaļā "Pīrāgi", savukārt pavisam atšķirīga mākslas un mākslinieku interpretācija atspoguļojas nodaļā "Etiķis".

Tomēr šādai sižeta teatralizācijai ir arī sava ēnas puse. Proti, ja reiz Anšlavs Eglītis ir rakstnieks, viņa esamības būtība un sūtība ir rakstniecība, un, ja viņš raksta, tas nozīmē, ka nemitīgi villojas ar saviem iekšējiem eņģeļiem un dēmoniem vai vismaz noskatās to savstarpējos cīniņos. Tiesa, nodaļā "Iejavs" Anšlavs pieraksta savus apsvērumus par "radīšanas daimonu", tāpat arī nodaļā "Basturma" aprakstīta stāsta "Čingizhana gals" rašanās versija, tomēr citādi Eglītis romānā pārāk reti parādās kā rakstnieks. Lielāka uzmanība pievērsta, piemēram, viņa antikvārajai rakstāmmašīnai, kura dārdina kā ložmetējs, nevis "radīšanas daimonam", kurš allaž stāv rakstniekam aiz muguras. Paradoksālā kārtā romānā Eglītis ir zaudējis savu rakstnieka būtību, kas nonāk smagā pretrunā ar realitāti, jo Tailfingenas posmā, neraugoties uz sadzīviskajām un psiholoģiskajām problēmām, tika strādāts daudz, par ko var pārliecināties, kaut vai uzmetot aci tolaik sarakstītā bibliogrāfijai. Rakstnieka vietā – aktieris, kurš spēlē rakstnieku? Pieļauju, arī šāda interpretācija ir tiesīga pastāvēt, sevišķi, ja loma saveidojusies tiešām kolorīta, un Eglītis, cik zināms, dzīvošanas mākslu pieprata itin labi.

Un tomēr – kāds tad Anšlavs Eglītis bija īstenībā? Saprotu, ka šāds jautājums ir galīgi absurds, jo runa ir nevis par literatūrvēsturisku pētījumu, bet par romānu. Te atliek tikai apbruņoties ar pacietību un gaidīt. Iespējams, vismaz daļēji uz šo jautājumu atbildēs Ievas Strukas monogrāfija par Anšlavu Eglīti, kas patlaban ir tapšanas stadijā.