Prāta distopija. Par Džeinas Šteinbergas grāmatu 'Lasītāja'  (6)

Ja nezini, kas ir Heizenberga nenoteiktības princips, nevari izstāstīt, kā Mēness padara Zemi apdzīvojamu, un, ja neesi gatavs diskutēt par banku aizdevumu lomu globālajā ekonomikā, tad nevari paļauties, ka grāmata, kas balstās uz šādām idejām, kaut ko paskaidros. Bet, protams, tā nav visa fantastika: daudz kas vēl arvien ir viegli lasāms, ātri šķirams un mazprasīgs pret lasītāja zināšanām.

Džeinas Šteinbergas "Lasītāja" pieder šai otrajai grupai: viegli pieejama tiem, kas fantastiku parasti nelasa, bet var sagādāt vilšanos snobiem. Stilistikas ziņā tā atgādina Džosa Vīdona (Joss Whedon) seriālus: tā ir strauja un dinamiska, turklāt nekautrējoties izmanto jau esošus un daudz atstrādātus tropus, gan vienmēr pavēršot tos nedaudz citā versijā. Zinātnes fakti (kvantu skaitļošana, mākslīgais intelekts) sižetā tiek iesaistīti, bet ne tādā veidā, ka lasītājam par to kaut kas būtu iepriekš jāzina vai grāmatas lasīšanas gaitā būtu uzzināts kaut kas jauns. Turklāt, lai arī sākotnēji notiekošais šķiet aizraujošs, simpātisks un pozitīvas emocijas raisošs, jau daži dziļāki jautājumi noved lasītāju pie negaidīti drūmas ainas, par ko ir grūti pateikt, ciktāl autore to paredzējusi, izplānojusi un vēlējusies paust.

Var sekot spraigajam sižetam, kas izrauj cauri nākotnei ar tās visvareno korporāciju un deguna priekšā noslēpto pretošanās kustību, žigli parādot krāsainas vietu un konfliktu bildītes un skrienot tālāk, pirms kāds notiekošo spējis salikt vienotā attēlā. Džeinai Šteinbergai ir brīvi plūstoša, tēlaina, bet nesarežģīta valoda, kas precīzi iedarbina lasītājā nepieciešamā reģistra uztveri. Valodas plūdums un izteiksmes līdzekļi ieved lasītāju iespaidīgi murgainā sapņu pasaulē vai melanholiskās pārdomās par dzīves jēgu, kamēr spriedzes ainās pazūd viss poētisms un cilvēks vienkārši cieš, piemēram, "nenormālas sāpes". Uz ātru lasīšanu vedina arī tas, ka lasītājam drīz vien top skaidrs, ka grāmata nav sižeta ziņā skrupulozi izstrādāts darbs. Tieši otrādi: grāmata ir pārbagāta ar detaļām, kuras it kā izskatās nozīmīgas, bet patiesībā tādas nav. Pat it kā dramatiski pavērsieni sižetā – vardarbīga valodas atņemšana, jauna palīga brīdinājums par briesmām, draudīgi medicīniskie eksperimenti – nerada tūlītējas sekas. Šeit gan sižetu vienlaikus glābj un padara kaitinošu stāstījums pirmajā personā: skaidrs, ka lasītājs daudz ko nepamana un nesaprot tāpēc, ka to nepamana un nesaprot galvenā varone.

Savā ziņā "Lasītāja" ir depresīvākā grāmata, kādu es pēdējā laikā esmu lasījusi. Tā sākas ar brīnišķīgu, gandrīz ideālu ainu, kurā galvenā varone Anna ir pievilcīga, gudra, labi atalgota, augstu novērtēta, pat apskausta un izcili zinoša. Turklāt viņai darba ikdienas pienākums ir visu laiku lasīt, par to saņemt bagātīgu atlīdzību, kuru bez raizēm notriekt "šopingā", skaistumkopšanā un trakās ballītēs. Un vienlaikus viņa apzinās, ka ir intelektuāli pārāka par visiem pārējiem cilvēkiem, ar kuriem pavada laiku, un tikai savas pieklājības dēļ nesatriec viņus pīšļos. Ļoti ātri kļūst skaidrs, ka šī esamība ir tikpat iluzora kā tā jaunā, brīnišķīgā pasaule, kurā viņa dzīvo: lai varētu saslēgties ar kvantu datoru, viņai ir bijis jāatsakās no būtiskas daļas sava prāta. Stāsta gaitā gan lasītājam, gan Annai, gan visiem pārējiem top skaidrs, ka galvenajai varonei ir radušies plaši un tikai ar grūtībām dziedējami smadzeņu bojājumi un nav ne mazākā pamata sevi uzskatīt par intelektuāli pārāku – tieši otrādi, spēja aptvert notiekošo ir sliktāka nekā pārējiem. Visu vēl pasliktina reflekss teju vai katrā stresa un eksistenciālās nedrošības brīdī domāt par skaistumkopšanu, līdz šīs pārdomas acīmredzot veic smadzeņu tīrīšanu, ļaujot aizmirst tikko uzzinātos faktus par saviem maldiem un turpināt iztēloties sevi par intelekta gigantu.

Annas neziņa par sevi un pasauli sev apkārt ir ne tikai sižeta veidošanas paņēmiens, kas ļauj pamazām izvest varoni un arī grāmatas lasītāju cauri grāmatas pasaules dažādajiem aspektiem, bet arī savdabīgs veids, kā veidot dialogu ar lasītāju. Tikko lasītājs sāk vīpsnāt par galvenās varones satriecošo skaistumu, sižetā tiek paskaidrots, ka nav jau tik skaista, tikko lasītājam rodas jautājums par to, kāpēc visas Annai līdzīgās lasītājas ir sievietes, sižetā tiek piedāvāts skaidrojums. Tomēr, lai arī "Lasītājas" sižets un pasaules uzbūve iezīmē telpu dziļākām pārdomām par sociāliem un politiskiem jautājumiem, autores pozīcija tajā ir principiāli neangažēta un mazkritiska. Pat romāna virstēmu tā skar pārsteidzoši neitrāli.

Romāna virstēma nav viegli notverama. Manā lasījumā šķita, ka svarīgākais jautājumu samezglojums ir ap postpatiesības laiku. Proti, galvenā varone un visa N.O.S. korporācijas infrastruktūra ir veidota informācijas ieguves un apstrādes zīmē, pievienojot arī jaudīgu propagandas aparātu, kam fakti ir tikai neliels, viegli pārinterpretējams traucēklis. Romāna gaitā Anna tiek konfrontēta ar vairākiem alternatīviem stāstiem par to, kas ir realitāte, un vairāk vai mazāk izmēģina tos visus uz savas ādas. Lielā mērā sižetu dzen uz priekšu tieši viņas ceļojums pa dažādu cilvēku patiesībām. Varētu šķist, ka galvenais jautājums ir par to, kā nonākt pie ja ne objektīvas, tad vismaz "savas" patiesības, – it kā taču iespaidīgā zināšanu bagāža varētu palīdzēt. Tomēr Annas un zināmā mērā arī visa romāna atbilde ir ciniskāka. Ikreiz, kad varoni konfrontē ar kādu citu versiju par to, kā uzbūvēta pasaule, viņa cenšas līdz pēdējam brīdim neizvēlēties neko, bet, kad tomēr izvēle ir jāizdara, izvēlas to, kas tajā brīdī ir tīkamāks un izdevīgāks viņai pašai.

Labi, ka ir aizraujošs sižets, kas ļauj par to visu nedomāt un lasīt "Lasītāju" kā aizraujošu trilleri par brīnumskaistu un brīnumgudru sievieti, kas var visu, ko vien vēlas, – un arī šāds lasījums ir pilnīgi iespējams un noteikti daudz patīkamāks.