Mēslojums! Par Simona Krasta darbu 'tārpu tēja'  (14)

Protams, draugi lasīs arī to, ko saraksta draugs narkomāns, taču tad to atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, pie tā pieķeras Rīgas inteliģentā grāmatu bāra "Bolderāja" saimnieks, un pie teksta taču kāds arī piestrādājis, pat ja izskatās, ka galīgi ne un ka saturs radies, kad visi iesaistītie kopā lietojuši kaut ko aizliegtu (izņemot maketētāju). Par spīti vai likumsakarīgi negaidīti radušies margināļu izdevumi mēdz kaut ko nozīmēt. Viens no tādiem ir mūziķa un multimākslinieka Simona Krasta romāns "tārpu tēja" ("Bolderāja", 2021).

Izklausās nūģīgi, bet iepazīties ar Simonu Krastu var internetā, nav pat kopā nekas jāšauj vēnā vai jāpīpē (starp citu, nezināšu, vai viņš to vēl dara). Acīm paveras "underground" mūzika, tai raksturīgi fotoportreti šur un tur, kā arī "YouTube" klipiņi, no kuriem nojaušu, ka Simons skatās ļoti kritiski uz Latvijas vēsturi un sabiedrību kā tādu. Ļoti šaurs skatījums, varbūt nav vērts ņemt vērā, viņš klipiņos runā dīvaini. Daudz labāk par autoru vēsta grāmata. Es ceru, ka tas, ja nepazīstu nedz autoru, nedz viņa mūziku, nedz narkotikas, taču netraucē lasīt VIŅU grāmatā? Katrā ziņā arī autors visus savus lasītājus nepazīst, un man ar viņu nebūtu nekas kopīgs, izņemot dzimšanas gadu.

Tātad viena paaudze, lai gan ikviens, kas izdod savu grāmatu, it kā kļūst par 20 gadiem vecāks. Saprotu, ka Simons tika skubināts pierakstīt savus dažāda rakstura "ceļojumu" piedzīvojumus un nedaudz arī uzskatus, galveno varoni saucot par Swimpi (alter ego). Tekstus papildināja ar viņa dēmonu zīmējumiem (piezīme mākslas vēsturniekiem – viņa tēvs esot karikatūrists), bet visu kopā nosauca par autofikciju jeb viltoto autobiogrāfiju, lai kādam nerastos doma, ka notiek "narkotiku propaganda", un lai nav jāiespringst uz dokumentalitāti.

Sanāca diezgan briesmīgi. Lai iejustos Swimpja un viņa paziņu narkomāniskajā pasaulē, izspiedu no sevis kādus piecus gadus senas atmiņas par to, kā dzēru "Aleponijā" alu, bet pie blakus galdiņa dzejnieks A. ar dzejnieku B. plānoja, pie kuras meitenes ies pīpēt vēlāk. Neviena literatūra neiztiek bez dopinga, tas varētu būt kādam šokējoši. Un veikalā paņemtā mīļas krāsas grāmata, iespējams, ir apreibuša prāta ietekmēts produkts, kas liek netieši satikties bezgrēcīgajam pircējam ar pavisam ko pretēju. Pusglamūrīgā "Aleponija" nav Avotielas "Bolderāja", kur noteikti līdzīgas lietas notiek neverbāli. Un ar pieredzi Simona grāmatu "nepaņemt", jāvēršas pie paša teksta. Simona Krasta atklāsmes par to, kā narkotikas nopirkt, iešaut, piemēram, kluba "Depo" tualetē, un atgriezties vai neatgriezties uz skatuves, kur jāspēlē koncerts, kā arī rūpīgie un literāri izaicinošie vielu ķīmijas un ietekmju apraksti ir diezgan unikāla parādība latviešu literatūrā. Pirmkārt, tas ir tik sirreāli notēlots – bez skaidrām montāžas vietām, vienai domai pārplūstot citā, katras nodaļas tekstam pa teikumam vien laistoties un mainoties kā benzīna traipam Lubānas ielas peļķē vasarā, – un tāpēc absolūti ticami. Otrkārt, tā ir mūsdienu kultūras vēsture – mūzikas, mākslas, nāves un modes tendenču stāsts. Treškārt, galīgi negribas atkārtot, bet iejusties var diezgan labi, jo grāmata lasītājam piedāvā ne tikai naturālistiskus skatus, bet arī komiskus atgadījumus un tādu izteiksmi, it kā latviešu valodu skolās mācītu hašiss, nevis latviešu valodas skolotāja: "Lai cik C-vitamīns ir maisījumā, daudzums, kas ir nepieciešams, lai brown sugar izkustu un sajauktos ar ūdeni, ir vienmēr pietiekami liels, lai sāpētu arī nebojātā vēnā smuki visu trāpot. ņihuja, palaista garām puse stafa." (33) Pilnīgi iedomājos, ka sākotnējā ideja bija: Simons raksta tādā žargonā, ka neko nevar saprast un neko nevar pārmest, tīrais sirreālisms, bet tad Simons vietām nespēj noturēties un runā skaidru valodu, pat nemitīgi atkārtojot kā mantru: "Lielāko daļu džankiju nogalināja tieši tas, ka viņi nelietoja." (207) Tas viss kopā kā literāra viela noved pie ļoti individuālas balss, kas nelīdzinās nekam citam.

Ko viens nelietotājs var uzzināt par narkotikām bibliotēkas daiļliteratūras nodaļā (atkarību veicinošākā no visām)? Ekskursija narkotiku pasaules atklāsmēs latviešu literatūrā būtu jāsāk ar dekadentiem, taču, pārmetoties pie mūsdienu literatūras, ievērojami savu narkotiku pieredzi romānā "Adata" (2005) iekausējusi Andra Manfelde: "Pie Vlada atnāca zoļļi, viņi dūrās. Arī Vladis. Piedāvāja arī man. No sākuma es kategoriski atteicos, bet sapratu, ka šodien, ja šie iedūrušies, nekāda dzeršana nespīd. Būs te jāsēž. Skaidrā." Tad vēl var palasīt poļu rakstnieces Dorotas Maslovskas romānu "Poļu–krievu karš zem sarkanbaltsarkanā karoga" (latviski – 2007), ieskatīties Ērvina Velša "Porno" (latviski – 2016) un Roberto Bolanjo "Mežonīgajos detektīvos" (latviski – 2016). Ņemot vērā mākslas un palīgvielu konteksta aktualitāti, der arī Andra Zeibota "Krauklis" (2020), kur Jānis Ziemeļnieks, gluži kā tāds 20. gadsimta pirmās puses Simons Krasts jeb Swimpis (ļoti "soft" versijā), aizraujas ar mākslu un rakstīšanu (bet nav tik materiāli redzīgs pret pasauli).Var patēlot intelektuāli un atcerēties Mihaila Bulgakova atkarības tēlojumu "Morfijā" (latviski – 2005). Un var salīdzināt atklātību, ar kādu par narkotiku – turklāt, cik saprotu, vienas izcelsmes narkotiku – runā Šarls Bodlērs 1860. gadā "Mākslīgajās paradīzēs" (Neputns, 2020): "Jūs jau zināt, ka hašišs neskopojas ar krāšņām gaismu spēlēm, izcilu spožumu, līstoša zelta kaskādēm, jebkura gaisma tam ir laba – gan tā, kas līst vienmērīgām šaltīm vai kā izkaisīti spīguļi ieķeras sienas ciļņos un negludumos, gan salonu zarainie svečturi..."

Mākslīgie dīgsti pret smago artilēriju "tārpu tējā" liek šajā grāmatā redzēt stāstu tikai par narkotikām: "Agrs rīts, kā vienmēr mostos ne vēlāk kā sešos, iekšējais opā opā opiātu līmenis ir uz kumāru robežas. Parasti riktīgi slikti sāk palikt, ja jāgaida vai jābraukā pa visu U8 U-bahn līniju, un tad, dabūjot kaifu, manā klātbūtnē ir bijis gan apdiršanās no kumāriem gadījums, vemšana no ko big deal, apčurāšanās retāk." (59) Tomēr, lai gan Simons Krasts raksta rupjiem triepieniem, aiz haosa var saskatīt tādu kā humānismu – caur ekskrementiem un degušiem skvotiem Londonā, geju parku Parīzē un musulmaņu barigām Berlīnē pavīd zināma interese par dzīvi un savi apsvērumi tam, kāpēc vispār narkotikām ir jēga: pasaule ir pietiekami sa*irsta un "opīši palīdz iesilt, uz ielas justies droši, piedalīties citu dzīves teātrī vai turpināt savu lugu" (191). Nepārliecina, bet ir OK.

"tārpu tēja" ir par to, kā uzrakstīt romānu tā, lai tas atbaidītu nopietnus cilvēkus, vienlaikus piedāvājot pasauli, kura ir pietiekami silta un mājīga, lai pie tās varētu atgriezties pāris vakaru. Neglīteratūra par heroīna subkultūru, kas parodē zinātnisko stilu, ieviešot plašas zemsvītras piezīmes, un bieži vien ignorē savas drukas kļūdas. Apziņas stāvokļu enciklopēdija – no apmiglota un mākslinieciska līdz diezgan skaidram, katra nodaļa it kā no jauna, pāri nākot vilnim ar citu kaifu. Grāmata, ko nevar ieteikt nobriedušam organismam, bet nav īsti vietā piedāvāt augošam lasītājam, pat ja izdevējs to piesaka kā "līdzekli pret parazītiem [..] galvā", jo tārpu tēja taču ir mēslojums.