Nelokāmais Harmss. Refleksija par Daniila Harmsa pieaugušo dzejas izlasi  (2)

Noteikti izlasiet Aleksandra Zapoļa priekšvārdu. Tas ievadīs tālāko lasīšanu, lēkāšanu pa Daniila Harmsa daiļrades gadiem, gaisā tvarstot viņa žonglētās bumbiņas, mēģinot atšķirt realitāti no īstenības jeb mēģinot apēst saldējumu, kamēr tas vēl silts.

Dzejnieks (runa nav tikai par Harmsu) pats izkārto ap sevi pasaules elementus, liekot tiem savienoties, atraisīties, rezonēt ar prāta stikla konstrukcijām, kad tās ievibrē noteiktas diennakts stundas svārstības, līdzi vilkdamas ragavu sastāvu, kā likums, vasaras pilnbrieda tveicē. Par to vairāk lasiet dzejolī "Rīts (Elementu mošanās)" (47. lpp.).

Salīdzinoši nesen izlasīju un papūlējos ko kaut cik sakarīgu uzrakstīt par Harmsa dzejoļiem bērniem Kārļa Vērdiņa atdzejā, un teikšu, ka dzejoļi pieaugušajiem (Eināra Pelša latviskoti) būtībā neko daudz neatšķiras, vien sarežģītāki un nobriedušiem prātiem piemērotāki. Aplūkosim kaut vai Harmsa erotiku – viss skaidri, gaiši un vienkārši, teju bērnišķīgi, bet vienlaikus izsmalcināti estētiski.

Sievietes kā neizbēgami iekāres objekti Harmsa (zem)apziņā, viņa, kā jau iepriekš minēju, elementu izkārtojumā. Krūtis, krūtis un vēlreiz krūtis: "...metos turp kur meitu krūtis / jūras viļņos plunčājas." (117. lpp.) Un ne tikai. Lieliskajā veltījuma dzejolī "Sievai" 42. lpp. cita starpā teikts – "un starp kāju šmaukstināju/tur kur mīlas sula tek".

Pēc Harmsa erotikas, kas patīkami pārsteidza, mazliet pakavēšos pie kā cita – skatuviskas epatāžas, kas, manuprāt, nepieciešama, lai atsevišķi dzejoļi nostrādātu, piemēram, "N tu šito to/fiņķ faņķ fuņķ/b m pilnao" (22. lpp., "Pēriens") bez audiovizuālām modulācijām ir tikai nesaprotams burtu salikums (gods kam gods, atdzejotājs labi ticis galā arī citviet – fonētiski samežģītākās pieturās). Tas būtu acīs krītošākais paraugs, bet jāatzīst, ka lielākoties dziļākai izpratnei prasās pēc autora skatuves priekšnesuma, ko mēs varam pacensties iztēloties.

Šķirstot dzejoļu izlasi, aizdomājos, kā tie savulaik tapuši. Izmantoju savu priekšrocību, respektīvi, to, ka pats esmu dzejdaris un, valsējot ar vārdiem, vairāk vai mazāk mēdzu izvirpuļot ārpus pieņemtā. Tātad, man domāt, un arī Harmss to nav noliedzis, ļaujoties zemapziņai, citiem vārdiem – izmakšķerējot no apziņai nepieejamajām dzīlēm ačgārnas zivis, turklāt spraužot uz āķa reāli apkārt pastāvošo, ar pirkstiem aizsniedzamo.

Tad varbūt kas tāds jebkuram pa spēkam? Ticiet man – nebūt ne. Harmsa teksti nav no kāda vājprātīgā prāta maišeļa izpurināti nejauši vārdi, pēcāk saslaucīti kārtīgās čupiņās. Pat pirmajā acu uzmetienā visnesakarīgākajiem darbiem jau otrajā un trešajā skaidri samanāma ass, serde, precīzi noteikts centrs, ap kuru viss griežas, un arī tad, ja tas ir virpuļviesuļa tukšais vidus, tas, nenoliedzami, eksistē.

Ejam tālāk. Kā bieži mēdz gadīties domātājiem, laiku pa laikam autora sarauktā piere atsitas pret nulli. Dzejolī "Trīs Nešķiramo balets" (52. lpp.) vērojam uz tepat uzzīmētās skatuvītes norisošo aritmētisko deju, kuras jēga digitalizējot pielīdzināma nullei. Pie attiecīgā tekstiņa apakšā ar zīmuli esmu piezīmējis "jēga = 0". Interesanti, ka, aizpeldējis līdz 98. lappusē esošajam dzejolim "Par apļiem ūdenī", zem rindām "Jo akmens rada apli,/ bet aplis rada domu./ Bet doma apļa radīta / no tumsas gaismā nulli ceļ" atrodu identisku vienādojumu ar piebildi, ka tā jau iepriekšējos aprēķinos izvesta formula.

Drūms, bezcerības mākts dzejnieks? Iespējams, Harmss pret šādu raksturojumu neiebilstu, tomēr jāteic, ka viņa vārdu kārtojumos netrūkst dzīvespriecīgu, epikūrisku nošu. Ja lasīsiet, ne reizi vien piestāsiet pie bakhanālām uzdzīves ainām, pie līksmiem bohēmistu rautiem – mūzikas, puskailu ķermeņu, dāmu pantalonu smaržu apdvestiem apartamentiem. Īsāk sakot, pie visa tā, kam oficiāla vieta pagājušā gadsimta Ļeņingradas kultūrā netika atvēlēta.

Harmss vairāku dzejoļu noslēgumā raksta – viss. Izskatās pēc pieturzīmes, pēc punkta, pēc "āmen". It kā bļoda būtu izsmelta tukša, aizprāta apcirkņos nekas vērā ņemams nav atlicis, viena jauna pasaule cēlusies un kritusi. Šis "viss" ir varbūtējs liecinieks uzkrājuma veidošanās procesam vai, citiem vārdiem, samilzuša enerģijas lādiņa izlādei jeb zibenim. Mums zināmie dabas likumi nosaka, ka nekas no nekā nerodas. Tātad tas būtu tikai loģiski. To akcentēju, jo iespējama arī cita pieeja, piemēram, konstruēt uz jau esoša pamata, celt no gataviem materiāliem, salikt lepnu lego pili vai no apbružātiem klucīšiem necilu mājiņu. Un kāpēc ne? Ja Harmsam būtu bijis lemts piedzimt kādus 80 gadus vēlāk, gan jau arī mūs viņa bagātā iztēle iztrūcinātu.

Tomēr autora laikmets uzspiež demiurga lomu, līdz ar to arī domātāja, un skaidra apjauta man norāda – virs zemapziņas spēļu zāles atrodas stāvu stāvi, pilni filozofisku apcerējumu, daiļākas un neglītākas literatūras, kā arī garu sarunu ierakstu pārkrauti plaukti. It kā pa jokam, it kā nopietni dzejolis "Netagad" (50.–51. lpp). Par šo un to, un it neko, par "Es, Mēs, Dievs".

Ja pēc grāmatas izlasīšanas man kāds apjautātos, vai, manuprāt, Harmss ticēja Dievam, laikam jau viennozīmīga atbilde neatskanētu. Domājams, jaunā cilvēka dumpīgais gars tā laika totalitārajā vidē sacēlās pret uzspiesto ideoloģiju, tostarp ateismu. Katrā ziņā dzejoļos jūtu ticību Kaut Kam, ko rokām neaizsniegt, bet varbūt Harmsam tā ir tikai brīvā gara metafora. Jebkurā gadījumā autors ateismu nepropagandē, un minētais darbības vārds vispār ir nesaskatāmi tālu no viņa daiļrades.

Atjēdzies laikā un telpā, ar nožēlu atskārstu, ka tagad nav nekādas nozīmes veltīt izcilajam krievu rakstniekam un dzejniekam pelnītus komplimentus. Lai tad tie tiek atdzejotājam, kurš acīmredzami ieguldījis lielu darbu, lai mēs Harmsu baudītu latviski, un es nepiekrītu tiem, kuri apgalvo, ka Harmss jālasa tikai oriģinālā, – Harmss arī Āfrikā ir Harmss! Pārslēdzu pārmijas, un vilciena sastāvs aizdārd Preiļu virzienā. Saņem, Einār Pelš!