Kosmosa iedvesma. Par Ingas Žoludes debiju bērnu literatūrā 'Pirmo reizi uz Zemes'  (7)

Kas ir iedvesma, un kas ir aktivitāte? Dažreiz latviešu rakstniekiem izdodas tās apvienot un patvert zem grāmatas vāka, jo Latvijā kopumā tiek izdotas diezgan kvalitatīvas un jaukas grāmatas bērniem. Latvijā izdevējs apdomā poligrāfisko un māksliniecisko pusi, ļoti daudz citus iedvesmo izdevniecības "Liels un mazs" dārgie (teiksim, kā ir) un skaistie izdevumi. Ir grūti iedomāties latviešu rakstnieku, kas negribētu izdot grāmatu bērniem apgādā "Liels un mazs", tāpēc, protams, tieši te ir notikusi "pieaugušo rakstnieces" Ingas Žoludes debija šajā žanrā.

"Pirmo reizi uz Zemes" skan simboliski kā debija ar ambīcijām turpināt. Un stāsts par zēnu no kosmosa, kas ierodas uz Zemes kopā ar Mā un Pā, pieņem (vai atved līdzi) sev personvārdu Jūlijs, izklausās pēc grandioza plāna, ko turpināt vēl un vēl. Jūlijs nav parasts zēns ne tikai savas citplanētiskās vai kosmiskās izcelsmes dēļ, bet arī tāpēc, ka iepazīst draudzību ar Zemes bērniem Hektoru un Krī, cenšoties saglabāt savu dabu. Viņš ir spiests iet skolā, kamēr vecāki veic pētījumus klusumā. Visa Jūlija ģimene izliekas par tipiskiem Zemes pilsoņiem, lai paveiktu kādu noslēpumainu misiju. Tikmēr zēns ierāda jaunajiem draugiem savu putekļu plantāciju zem gultas un lidojošos aparātus, kas domāti pētījumiem ārpus Zemes. Bet, kad Jūlijs skatās savus draugus sapņos (viņš ir spiests iet gulēt un apmeklēt skolu gluži kā parastie bērni), Hektors un Krī no rīta uz stundām ierodas nomocīti, jo visu nakti lidinājušies kosmosā. (Jāatzīmē, ka esmu no planētas Zeme un neesmu vairs bērns, tāpēc arī viss, ko domā un dara no kosmosa nākušais Jūlijs, var atšķirties no tā, ko uztvēra mans prāts.)

Sadursme starp Jūlija it kā zinātniski piekrauto prātu un Zemes bērnu vienkāršo naivumu ir dramatiska – kosmiskais zēns jūtas pārāks, atšķirība domāšanā un loģikā veido daudzas filozofiskas un komiskas detaļas. Rakstniece runā par to, ka vispār jau cilvēku valoda ir neloģiska un cilvēku rīcība dīvaina, skatoties atsvešinātām acīm. Autore šādā veidā ir atradusi atslēgu arī savai profesionālajai iedvesmai runāt jaunā tonalitātē par to, ko viņa skārusi jau savos romānos, – civilizācijas paradoksiem.

Zinātnes pamatā ir cilvēka poētiskā domāšana, tāpēc duāla ir kosmiskā Jūlija daba – stārķa spalva viņam ir instruments putekļlapu kārtošanai ar latīnisko nosaukumu, savukārt smiekli un gaisma mijiedarbojas ezoteriski: "Visu gaismu, ar kuru sastapos, es krāju savā... sirdī. Krūškurvī man ir ierīkota tāda dārgumu lādīte – to sauc sirds. Tur saiet visa gaisma, kas atstarojas no manis paša izdalītās gaismas." (22) Brīžiem Jūlijs ir pārāk nopietns, tāpēc smagāka, pat it kā cilvēces vēsturi mantojusi kļūst arī viņa lietotā valoda, un mēs atceramies, ka autore ir Inga Žolude, kuras prozas valoda kopumā ir intelektuāla, pat ritmiska, slāņiem bagāta, tāpēc nemaz necenšas tikt no tā vaļā arī bērna tēlā: "Skolotāja lika visiem atgriezties solos, lai sāktu stundu, bet nekādi čaklīši abi mani biedri todien nebija. Viņi ļima katrs uz sava galda drūmā nolemtībā, un manas uzmundrinošās zīmītes nespēja viņus sapurināt." (39)

Savukārt Jūlija stāstījums un visu lietu izpratne liek jautāt: ko jūt viņa Mā un Pā? Diemžēl par viņu misiju un raksturiem pateikts ir visai maz, it kā Jūlija dzīvē vecāku viņu aizņemtības dēļ trūktu tik ļoti, ka viņš tos slikti pazīst. Bet varbūt nezemiešu bērni (kā jau visi bērni) ir pārāki un interesantāki par jebkuras Zemes vai kosmosa izcelsmes pieaugušajiem.

Diemžēl vai par laimi, viss Zemes cilvēciskais pamazām cilvēcisko arī kosmisko Jūliju. Un mazākiem lasītājiem būs iespēja aizdomāties, vai Jūlijs maz nāk no kosmosa. Varbūt visu ir tikai iedomājies – viņa putekļu kolekcija ir tipiski gruži zēna pagultē, ko aizņemtie vecāki neliek slaucīt, savukārt zināšanas par kosmosu izlasītas populārzinātniskā vai zinātniskās fantastikas grāmatā. Un pats Jūlijs – pavisam parasts bēgļu zēns, pārcēlies uz citu valsti, kur viņa vecāki visu dienu meklē darbu internetā un visi citi izturas tik ļoti citplanētīgi, ka draudzēties jāmācās no nulles.

Cilvēcei neatlaidīgi cenšoties iekarot kosmosu, šī tēma nepazūd arī no literatūras, ik pa laikam nākot virsū kopā ar zinātniskās fantastikas tekstiem. Kosmoss ir barība fantāzijai un iedvesmai, tā populārzinātniskā un mierīgā puse ir populāra jaunākās paaudzes pārstāvju vidū (es tā spriežu, jo mani, vidējās paaudzes pārstāvi, kosmoss nekad nav interesējis, tas šķiet pārāk abstrakts izpratnei). Kosmosa popularitāte baro arī izdevēju izvēli, no kuriem katrs vismaz reizi gadā mēdz izdot vienu nelielu grāmatiņu par Visumu – pēdējo trīs gadu laikā tādas (visbiežāk tulkotas un izglītojošas, ne oriģinālliteratūras) iznākušas vismaz 15. Kosmoss ir stilīgs, un domāt par iespējamām civilizācijām ārpus Zemes ir tikai nākamais solis aiz planētu un zvaigznāju izpētes, īpaši, ja citplanētieša tēmu ietērpj jokā – gandrīz vienā laikā ar Ingas Žoludes "Pirmo reizi uz Zemes" iznāk arī somu autora Petri Tamminena "Kā sagaidīt citplanētieti" mazākiem lasītājiem.

Un tas padara Žoludes grāmatu par tādu kā neliela varoņdarba dienasgrāmatu, "parasta bērna dzīves" izpētes pierakstu žurnālu iedomāta zinātnieka rokās. Žoludes Jūlijs ir pareizs zēns – varbūt pat pārāk pareizs, un gribētos redzēt, kā viņš cilvēciskojas arī līdz īstiem nedarbiem.

Atgriežoties pie stereotipiem. Veltījusi grāmatu "Pirmo reizi uz Zemes" dēlam Marģeram, Inga Žolude neviļus vieš cerību, ka tā būs viena no tām retajām grāmatām arī zēniem. Ko līdzīgu signalizē Kriša Salmaņa veidotais noformējums – uz vāka lakoniskais grafiti ar ciparu "1", iekšā – jestrās 3D kolāžas vai aplikācijas no žurnālu izgriezumiem, kas veido ļoti būtisku grāmatas vizualizāciju un ziņu: te slēpjas rokām un prātam derīga iedvesma. Grāmata šobrīd jau piedzīvo tulkojumu angļu valodā, kuram līdzi, cerams, nāks arī ilustrācijas.