Uldis Bērziņš, dzejnieks, atdzejotājs un cilvēks, ir bijis šajā pasaulē ar tādu vērienu, ka gribētos ticēt – viņa dzīvi nevar ielikt svītriņā starp diviem datumiem. It kā mēs zinām, ka dzejnieki dzīvo ilgāk par savu fizisko klātesamību šajā pasaulē, taču ziņa par Ulža (šeit lietošu viņa ieviesto sava vārda locīšanu, atšķirīgu no citiem Uldiem) aiziešanu tik un tā mums, palicējiem, liek justies kā bez nama sienas palikušiem. Pamati mums, protams, paliek – latviešu valoda un viss citās valodās izlasāmais, ja vien esam tam atvērti, un jutība, sirds, prāts... Uldis ir parādījis, ko uz pamatiem var uzbūvēt, ar kādu krāšņumu, jaudu un sirds degsmi to var darīt, un tāpēc ir bail sev atbildēt — vai mēs tā jaudāsim?
To, ko Uldis ir devis latviešu dzejai, valodai, kultūrai, spēj dot tikai cilvēki, kuri pāraug savu cilvēkbūšanu, nedrošību, mazam un īslaicīgam jušanos šajā pasaulē un kļūst par milžiem. Gan pirmais dzejas krājums "Piemineklis kazai" (1980), gan "Poētisms baltkrievs" (1984) bija apvērsums dzejā, taču Uldis nepalika pie šiem apvērsumiem un ar katru nākamo grāmatu – un katru atdzejojumu – turpināja iet cauri valodas matērijai līdz visdziļākajām dzīlēm un sniegt mums to, ko tajās atradis. No Ulža radītās poētikas pārveides padomju vara padsmit gadus vairījās un baidījās; pirmā krājuma iznākšanu Uldis gaidīja vairāk nekā desmit gadus. Par grāmatu iestājās Rakstnieku savienība, taču tās iznākšana tāpat tika atlikta un novilcināta. Grāmatu aizstāvēja arī Ojārs Vācietis, kurš "Pieminekļa kazai" priekšvārdā raksta: "Tā sasodītā alerģija pret katru jaunumu, katru kaut mazāko neparastumiņu, ņurdoša neuzticība meklētam un arī jau atrastam īpatnumam, kura rodas no neprasmes atšķirt jaunu kvalitāti no tās butaforijas, – tādu pārbaudi Ulda Bērziņa dzejai nācās iziet un izturēt...".
Savukārt Knuts Skujenieks Ulža pirmo grāmatu sagaida ar šādiem vārdiem: "Tieksme paplašināt domas un stila amplitūdu, īpaši nepaplašinot spēles laukumu, novedusi Uldi Bērziņu pie izteikti spēcīgas valodas evolūcijas. Vārds tiek izmantots visos iespējamos etimoloģiskajos slāņos, visās iespējamās kontekstuālās saitēs." (Knuts Skujenieks. Piemineklis pienākumam. Raksti 8 sējumos. 4. sējums, Nordik, 2004, 354. lpp.)
Es nezinu, kā jutās Uldis, krājumu gaidīdams, – ja vispār kāds, tad zinās paši tuvākie, paaudzes biedri. Taču iespaids, kas rodas, vērojot Ulža ienākšanu dzejā, ir tāds: ak, manu balsi nelaiž skanēt manos vārdos? Lai pagaida! Es tikmēr patulkošu (studējot un meklējot jau riekšava valodu piesavināta)! Laidīšu citus pie vārda, citus, ar ko man dzejā pa ceļam, un ar savām grāmatiņām latviski parādās: poļu nobeliste Vislava Šimborska ("Apsveiksim skudras", 1979), azeru dzejnieks Rasuls Rza ("Krāsas",1972, kas 2019. gadā pieredzēja jaunu izdevumu) un dedzīgais turks Fāzila Hisni Dāglardža ("Kad zāle pie zvaigznes duras", 1974), kuru vēlāk vēl sastopam vairāku atdzejotāju kopīgajā veikumā, turku dzejas izlasē "Baložu pilni pagalmi" (1988), līdz ar citiem neaizmirstamiem 20. gadsimta turku dzejniekiem.
Iespējams, tāpēc baidījās Uldi laist pie vārda kā dzejnieku – jo viņš nenāca viens. Viņš nāca ar visām tām balsīm – te citās valodās runājošām, te iz mītiem kāpjošām, te dažādu ticību svētos rakstos samanītām, un tām, kuras veidojušas Latvijas vēsturi un latviešu valodu. Tās visas skan jau kopš pirmajām grāmatām, viedojot vienotu un stipru vēstījumu. Cenzūra taču no tā neko nevar izravēt – var tikai aizliegt Uldi pašu, bet tam jau bija par vēlu.
Dzejas balsu polifonijas nozīmi kāds lasītājs var arī nesaprast (reizēm taču gadās dzirdēt – ak, tik daudz iepītu atsauču! Kā lai mēs lasām?), bet tad var lasīt kā buramvārdus. To spēks ietekmējot arī malā stāvētājus un dzejā neiesvaidītos; būt elitāram – tas Uldim, manuprāt, galīgi nederētu (uz to norāda arī Knuts Skujenieks jau citētajā recenzijā "Piemineklis pienākumam"), tas ir kaut kas pretējs dzīvošanai visos valodas līmeņos un dimensijās vienlaikus un visur – ar pilnu jaudu, nepieklusinot, nenogludinot un nevienam neglaimojot.
Ulža atdzejotās grāmatas jau bērnībā redzēju parādāmies mūsu mājas grāmatu plauktā, kā jau daudzi; liekas, brīnīdamās par neparastajiem dzejnieku vārdiem, burtodama, no kādām zemēm kurš nācis, es sāku noticēt tam, ko pēcāk Uldis visiem saviem draugiem un kolēģiem ir apzināti mācījis – ka dzejniekam atdzejot ir būtībā pienākums, tas ir vēl viens elpošanas veids, kurš jāapgūst, un ar tādu elpu tu gan pats dzīvo spēcīgāk, gan ar citiem dalies. Īsumā to varētu saukt par latviešu atdzejas skolas vienu no neiegrāmatotajiem likumiem – "Re, kur valoda! Mācies! Un gaidīsim dzejoļus! Vārdnīcu kādu, ja vajag, aizdošu!" Tāda bijusi Ulža un vairāku citu atdzejas meistaru attieksme pret dažādu gadu jaunajiem. Pavisam reāli un ar abām kājām uz zemes stāvot, darīt savu dzejas un atdzejas darbu – arī to var iemācīties.
Reizēm saka – ja viņa nebūtu, viņu vajadzētu izdomāt. Jā, bet ar Uldi tā neiet cauri. Ja Uldi kāds izdomātu, atrastos taču iebildumi, ka nē, šis ir par pārspīlētu, "dzīvē tā nenotiek" un viena cilvēka dzīvē tas netilpst, paliksim pie kādas pārskatāmas darba un talanta izpausmes taciņas.
Ulža radīto tekstu – no dzejas līdz preses rakstiem, ievadvārdiem, apcerēm utt. – skanējums ir nesajaucams ne ar vienu citu, bet var arī sacīt, ka viņa ego neiet tai balsij ceļu sataisīt. Gluži otrādi, Uldis it kā iepludina sevi atpakaļ valodā arī ar pavisam jaunu gadu tekstiem, padara sevi par visu ko, tikai ne to vienu vienīgo cilvēku. "Jāj puiši karā uldis pār plecu vīrs iet egli cirst uldis padusē mēli auļos laid pa birzi trenc kur uldis aug putns galā sēž" un "ai dod man piecus uldus alus" ("Uldis", 1970).
Ir dzejnieki, kuri ir trubadūri – atrodas ceļā un savās jūtās. Uldis arī ir ceļā, bet ar jūtām vien dzejas ceļā doties nevarot, kādā sarunā saka Uldis, ar to vien nepietiks. Viņš ir kā tie viedie, par kuriem dzejojis polis Česlavs Milošs, kuru arī Uldis atdzejoja (un tulkoja Miloša "Sagūstīto prātu" (1998), vienu no skaudrākajiem totalitārisma atmaskojumiem Eiropas literatūrā). Tādam viedajam – no viņa reizēm bīstas ciemā – ir divas dvēseles, viena paliek mājās, viena skrien pasaulē vai laikā skatīties. (Māris Salējs, Ulža dzejas un laiktelpas poētikas pētnieks arī zinātniskā līmenī, noteikti zinātu par to vairāk stāstīt.) Lasot šķiet, Uldim ir nevis viena vai divas dvēseles, bet kādas divdesmit – taču tā viena aizvien ir mājās. Metaforiskās, bet arī ļoti lietiskās un taustāmās mājās. Guļbaļķu vai mūra ietvērumā, pavisam reālā Rīgā ar Čaku, streļķiem un zvirbuļiem, pavisam taustāmā gaismā, un maijs debešos tad ir stāvoklis, nevis metafora. Par metaforām runājot – vienreiz avīzē pazibēja virsraksts par savdabi, kurš naktīs lauž ārā bruģi. Tagad to var uztvert kā rindu no dzejas, bet vispār: ja tev, dzejniekam, pieder valoda un tu zini, kā tajā vislabāk pateikt visu, kas pasakāms, un kā meklēt pat nepasakāmo – kāds gan nieks tikt galā ar bruģi, kas nav ieblietēts pareizā rakstā, savā vietā, neiegulst pilsētas valodā, kurā mums visiem jāpārvietojas?
Reiz, sensenos laikos, es Uldim jautāju, ko viņam vēl gribētos atdzejot, bet kam nav vēl nav atlicis laika pieķerties. Viņš minēja "Poēmu par Gilgamešu". Paralēli ap to laiku tapa "Eddas dziesmas" no senislandiešu valodas un noslēdzās darbs pie jaunā Bībeles tulkojuma (2012) līdz ar citiem tulkotājiem, un daudzi citi darbi.
Uldim Bērziņam piešķirtās balvas un pagodinājumus pieminēs daudzi citi raksti un biogrāfisku faktu apkopojumi. Es gribu pateikt paldies par balvu, ko saņēmu no viņa, – iespēju kā redaktorei ielasīties gan čehu modernista Jaroslava Seiferta dzejas izlasē "Mēŗa stabs/ skūpstu grāmata" (2015), gan ķīniešu meistara Džidi Madzjas dzejai krājumā "Mana ciema dievi" (2017); gaidīju tāpat vien palasīšanai sūtītos atdzejojumu variantus un šad tad – dzejas, ko vienkopus, par laimi, ieraudzījām krājumā "Idilles" (2018), ko nāksies saukt par pēdējo. Esmu pateicīga arī par iespēju būt vienai no redaktoriem lieldarba "Dziesma par manu Sidu" (2019) atdzejojuma slīpēšanas pēdējā posmā ceļā līdz lasītājiem pēc Ulža daudzu gadu darba. Man tā ir ievākota un spoža skola, kurā varēja mācīties, ka Laikam nav teikšanas pār īsti lieliem cilvēkiem un viņu spēju dzirdēt tam cauri – Uldis taču zināja, kāda ir senkastīliešu valodā pierakstītā stāstītāja balss, varēja pastāstīt, kādā intonācijā ļaudis Sidu uzrunā Burgosā vai kā šī Kaujveža balss skan līksmē un kā – šaubās.
Gaišu ceļu Laika jaunajā pusē, Uldi! Es nezinu, ko mēs te darīsim. Turēsimies pie tā, par ko jācenšas nebaidīties.
"Nekā vairs nav bet es neticu jo balss ir skanējusi.
Nekā vairs nav un paliek tukšs bet tukšumā skan.
Putna man ir žēl pilsētas man ir žēl pienenes man ir žēl un daudz cita bet par balsi es nebaidos nebaidos nē.
Upes iztek koki nokalst saule nodziest paliek tumšs un jauna gaisma sāk spīdēt viss ir otrādi.
Bet balss tā kura skanējusi neapklust.
Ieklausies balss skan.
Klusu klusu bet skan."
("Balss", 1968)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
