Sakarīga izdevniecība pasūtīja uzrakstīt par Tevi romānu, Tu neticēsi, bet paspējām laikā. Centos būt saudzīgs. Tu cerēji, ka "artiķeļos nenonāks Tavs dzīves stāsts". Tā gluži nav, taču neuztraucies. Pārsvarā visi brauc pa virsu, kā moderniem cilvēkiem pieklājas. Nopietnāk Tevi var studēt Rakstniecības muzejā un Misiņos, kur draugs Egle rūpīgi saglabājis Tavus rokrakstus, reizi gadā kāds aizklīst un ir priecīgs, jo Tevis tur ir daudz. Ja Tevi biedē troksnis, aizjoz līdz "Beiriem", tur joprojām saimnieko Cīruļi, nams godam atjaunots. Dzimtas salidojumi vasarās notiek, drīz būs, kad beigsies sērga. Jā, sērgu mums pēc simt gadiem atkal netrūkst. Sievasmāte teica, ka tas Dieva sods, bet es iebildu, vai tad vakcīna būtu velna vairogs pret Dieva sodu, un saruna beidzās. Uz "Norām" neskrien, būsi sāpināts, no Tava projektētā paviljona (pauloņa, kā skolēni sauca) pie Gustavskolas palikuši vien pamati. Pati skola slēgta, bērnu nav kā tavā baisajā sapnī. Tāpat uz Lazdonu labāk ne, vecā skola nojaukta, caur Tavu guļamistabu traucas modernas mašīnas. Paspokojies pie Salu ezera, tas joprojām savā vietā.
Labākais, ko var aizvien atrast Tavā dzimtajā ciemā, ir dīvaini nostāsti. Par nozagtu siena rulli, ko vilcis zirgs, bet rullis aizdedzies no kūlas, triecot izmisušo dzīvnieku līdz nāvei. Kas ir rullis? Garš stāsts, mēs kļuvām tik tehniski, ka iznīdējām siena zārdus, joprojām nespēju pierast pie ainavas. Labāk klausies, ciemā vienam tēvam esot bijuši trīs dēli. Muļķa neviena, visi dzērāji un ļoti izmanīgi. Vecāko dēlu glabājot, pagasts devis bēru naudu, bet tā nodzerta jau divas dienas iepriekš. Vidējais aizgājis, atjēguši, ka naudu nevar dot, iedevuši zārku, bet arī tas pārdots un nodzerts vēl pirms ceremonijas. Trešais dēls tad beidzot laimi piedzīvojis, kā pasakā nobērēts, pagasts aizmaksājis glaunu kantori no pilsētas, uzvalkos un baltos cimdos brigāde atbraukusi kā nevienam. Tikai vienīgais pavadītājs pats drīz nomiris, jo nav bijis, ar ko sadzert. Man bija plāns vietējā stādu firmā pastrādāt pa vasaru kādu nedēļu, lai atjaunotu Tavu paņēmienu – ka rakstnieki dodas pie saimniekiem ar dzīvi iepazīties. Bet tas nojuka, Zemes Cilvēks no manis švaks, tikai sapņu druvās. Tavs bērnības ezers pie "Beiriem", kur "kalns mazgā vārpotus matus", mani paglāba no pirmās romāna versijas, smukās mācītāja meitas tur mūsdienās vis nebristu peldēt Tev par prieku, pagasts netur līmeni, vajadzētu kādu metru vairāk, vai arī dūņas jāsmeļ laukā, bet kurš to darīs.
Toties uz kapiem te kādreiz nāca jauka kundzīte, kurai bērnībā nopļautas pēdas, turpat apglabātas un drēgnā pazemē gaida savu saimnieci. Tāda detaļa tev novelē labi derētu, jo otrā plāna stāsts ir vēl baisāks. Modernos ļautiņus bieži māc sajūta, ka tai kundzītei dzīvesprieka ir vairāk nekā mums, visiem pārējiem, kopā. Pat pēc trakā negadījuma, pat pēc izsūtījuma un Sibīrijas viņa kust un smaida kā saulīte. Kas ir izsūtījums? Garš stāsts, mēs kādu laiku bijām atpakaļ impērijā, simboliski viss notika, tieši kā Tu paredzēji, padomju valsts bija gatava visiem uzšķērst vēderus, lai pēcāk tiem, kuriem kuņģa saturs atbilst vidējam apjomam vai zemāks, sašūtu atpakaļ uz kroņa rēķina, bet pārējie – lai kuļas, kā prot, Linardu Laicenu nobendēja, tāpat kā lielāko daļu no tiem, kas aizskrēja celt nākotnes sabiedrību un Tevi vēl sauca līdzi. Visiem prieks, ka neaizbrauci. Bet nu mēs esam Eiropas Savienībā, tas ir līdzīgi kā senāk, kad tikām Tautu savienībā, protams, daži centās iebilst, vientuļa granāta aizlidoja Ulmaņa virzienā, bija cerība, ka turpmāk viss notiks civilizēti, taču nekā, ai, nu es sāku putroties. Īsāk sakot, mēs iestājāmies Vakareiropā, bet Anglija no šausmām izstājās. Redzi, nevajadzēja sākt skaidrot. Tev ir liela taisnība – ja Zemi tiešām radījis Dievs, jāšaubās, vai tas tika darīts priekš mums. Es turpināšu domu – ja pastāv paradīze, tad tur noteikti nonāks minētā kundzīte un atkal satiks savas zudušās kājas, tikai tās būs par mazu un nederēs, tad paradīzes ierēdņiem būs viņai jāpiešķir jaunas.
Tāpēc man sametas kauns teikt, ka dzīvojam satrauktā, grūti izprotamā laikā. Latvijai dzimstot, bija trīs valdības un trīs dažādas naudas, juceklis lielāks nekā Piektajā gadā. Kad Tu sveici lasītājus valsts pirmajā jubilejā, cildinot tos, kas jau tobrīd domāja par Latvijas simtgadību, Tu nevarēji zināt, ka mums izdevās to sagaidīt, nosvinējām visai brangi, lai gan divsimtgadību grūti iedomāties, jo vieni svinēja, bet citi skaitīja naudu, daudzas domas nogrima dažādās vaimanās un kašķos sociālajos tīklos. Sociālie tīkli ir garš stāsts... un tas nekad nebeidzas, bet veļas uz priekšu pagalam izvirtušā, nekoptā formā kā vaboles bumba, kas saveļas tik liela, līdz visām vabolēm bail. Mēs laikam lielākā daļa esam kļuvuši par "nervozētiem intelektuāļiem", kā Tavā laikā teica. Tu neticēsi, mēs ikdienā nelīksmojam par to, ka tuberkulozi var salīdzinoši viegli izārstēt. Garīga darba strādniekiem nav sešu stundu darba dienas, kas Tavā laikā likās sasniedzams mērķis, tie tāpat cīnās diennaktīm un vairāk raugās atpakaļ nekā uz priekšu, jo "pagātne jau ir ķīla, ka nākotnē laimes nav". Skolotāji nav kļuvuši par valsts ierēdņiem, jo esošie ierēdņi nezina, kur atrast naudu.
Kopš tu pie Liepas iemācījies, ka "gara mantas jālaiž apgrozībā", ir noticis saturisks lēciens un radīts milzīgs lērums produkcijas, bet kvalitātes un prāta daudzums turas vecajā līmenī. Ne jau gara mantas vienīgās. Ļaudis iepērk vairāk drēbju, nekā mūža laikā uzvelk mugurā, Rozītis par to bija trāpīgs, lielu ideju pamaz. Baznīca ir atdalīta no valsts, lai gan cītīgi lien atpakaļ. Starp citu, Latgale tomēr neatdalījās, piedod Aspazijai, viņa negribēja aizvainot tieši Tevi, viņi ar Raini smagi nopūlējās, lai nerodas kārtējā pelēkā, plosītā strīdus teritorija, kādu impērijā netrūkst. Dramaturga Lerberga vārdu atceras tikai reti literatūras speciālisti, bet ielaist pilsētā traku, dabisku, lauciniecisku auglības garu gan mēs vēl atceramies, košākie svētki joprojām ir Jāņi, un Dziesmu svētkos mēs atkal esam spēks, lai gan mūsu skaits pastāvīgi rūk. Jā, un avīzes palikušas vien dažas, pat "Brīvā Zeme" sen slēgta. Vietā nākuši portāli, klausies, katram cilvēkam līdzi kabatā ir tāda kā maza skolas tāfelīte, uz kuru ar radiosignālu piesūta ziņas, un visu var izlasīt, saprast un uzzināt, saprotams, lielākā daļa izvēlas pārprast un neuzzināt. Un partija, kas izveidoja šo valsti, vairs nav pie varas, bet, manuprāt, cenšas šo valsti atkal pakāst (kas jau reiz tika izdarīts). Garš stāsts.
Saspringti pārlasu uzrakstīto un domāju: kur tad labā ziņa? Tavs dzejas krājums beigās iznāca, pat vairāki. Pat Valdess uzrakstīja divus romānus, bet tos neviens neatceras. Tevi piemin ar labu vārdu, lai gan Antoniju visiem žēl. Marija nodzīvoja garu un skaistu mūžu, Rūta vēl paspēja pastrādāt Blaumaņa un Rozentāla muzejā, Tavas dāmas iztulkoja daudz burvīgu lappušu, ko latviešiem lasīt. Galvenais, ka neesi pārslavēts klasiķis, skolēnus ar Tevi daudz netramda, bet, kurš klusībā Tevi iemīl, tas no sirds un visu dzīvi. Joprojām cilvēks ir lielākā mīkla un nasta pats sev. Joprojām ir interesanti vērot viņus un aprakstīt domu cilpas, līdz rūpīgi sakrautas noveles sārts uzķer patiesības dzirksteli, tad lasītājs saviļņots ceļas spārnos. To mēs vēl neesam sabojājuši.
Vēstulē pieminētās kultūras personības:
Kārlis Egle (1887-1972) – bibliogrāfs, literatūrvēsturnieks un tulkotājs
Linards Laicens (1883–1938) – rakstnieks un politiķis. 3. un 4. Saeimas deputāts.
Pēteris Liepa (1879-1969) - latviešu izdevējs un grāmatu tirgotājs (1879-1969), viņa grāmatnīca Valmierā (laika posmā 1908-1910) bija ierasta pulcēšanās vieta tādiem jaunajiem dzejniekiem kā Jānis Ezeriņš un Leons Paegle.
Pāvils Rozītis (1889–1937 ) – latviešu rakstnieks, žurnālists un tulkotājs.
Šarls van Lerbergs (1861-1907) - beļģu dramaturgs un novelists, rakstīja franču valodā, viņa luga "Pāns" tika vairākas reizes uzvesta Krievijā.
Valdess – Rihards Bērziņš (1888-1942), ziņu aģentūras LETA dibinātājs, literāro pseidonīmu Valdess izdomāja Ezeriņš.
Antonija Ezeriņa (dzimusi Erdmane 1889-1962) – skolotāja, Jāņa Ezeriņa sieva
Marija Ezeriņa (1896–1982) – skolotāja un tulkotāja. Jāņa Ezeriņa māsa.
Rūta Ezeriņa (1920–1997) – tulkotāja, redaktore. Rakstnieka Jāņa Ezeriņa meita.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
