Minēto grāmatu iznākšana šķita pamatots iemesls, lai uzaicinātu Inesi uz sarunu, lai uzzinātu viņas skatījumu par pandēmijas iespaidu uz mūsu dzīvēm un ienirtu vilinošajā literatūras un vēstures okeāna zilgmē. Šajā sarunā guvu apstiprinājumu tam, ko iepriekš par viņas intervijām rakstīja jau pieminētā Anda Baklāne – tās ir garākas par vidusmēra intervijām, jo dzejniece runā bagātīgā, blīvā un nepārtrauktā plūsmā, no kuras grūti atmest "lieko".
Iesildoties sarunai par literatūru, sākumā obligātais jautājums par to, kā tu jūties pandēmijas apstākļos un kādu tu redzi šīs situācijas radīto iespaidu uz mums kā kopienu?
Neesmu tas labākais piemērs, jo pandēmijas efekts manā dzīvē ir neliels. Mans dzīvesveids ir tāds, ka izolācija to īpaši neietekmēja, jo lielāko daļu no tā, kas ir liegts, man nevajag, izņemot iespēju tikties ar bērniem un mazbērniem, kurus ilgu laiku redzēju tikai pa gabaliņu – uz ielas vai mežā, un iet uz koncertiem.
Runājot par kopienu, par kopumu, man nekad nav bijis problēmu ar jēdzienu tauta, esmu to lietojusi diezgan brīvi un sajutusi arī personiski, piemēram, Dziesmusvētki man tiešām ir metafora šim jēdzienam. Proti, tam, kā individuāls cilvēks vienlaikus var būt individuāls un var būt arī tauta. Šo svētku gars nozīmē to, ka būdams viens, tu esi kaut kas cits, nekā tad, kad esi sazobē ar citiem cilvēkiem. Tad tev ir cits mērogs.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
