"Šī autore daudzkrāsaino franču literatūras ainavu regulāri papildina ar romāniem, kas ļoti koncentrēti, emocionāli piesātināti stāsta par cilvēkiem, kuri meklē veidus, kā sadzīvot ar dažādu traumējošu pieredzi," tā par autori raksta izdevēji.
Romāns "No un es" tiek raksturots kā kompakts, spoži uzrakstīts vēstījums par to, ko patiesībā nozīmē mājas un ko – būt bez pajumtes. Grāmatas galvenā varone ir trīspadsmitgadīgā Lū Bertiņaka, kuras intelekta koeficients ir tik augsts, ka viņa mācās kopā ar divus gadus vecākiem jauniešiem. Savukārt viņas labākajam draugam un klasesbiedram Lūkasam jau ir 17 un patiesībā būtu jāmācās vēl divas klases augstāk. Brīvajā laikā meitene veic dažādus zinātniskus eksperimentus, prāto par to, kā iekārtota pasaule un cenšas nedomāt par skumjām, kas viņas ārēji ļoti jaukajā un mīlošajā ģimenē apmetušās uz pastāvīgu dzīvi. Kad Lū, kurai ļoti nepatīk publiski uzstāties, ir spiesta gatavot prezentāciju sabiedrības mācībā, viņa izvēlas to veidot par jaunu bezpajumtnieci No, ar kuru nejauši iepazinusies kādā Parīzes dzelzceļa stacijā. Abas pamazām iedraudzējas, un Lū pierunā vecākus uz laiku ņemt astoņpadsmitgadīgo No savā paspārnē. Lū par pārsteigumu, uz viņas un vecāku dzīvi šis lēmums atstāj daudz lielāku iespaidu nekā uz mājas jauno iemītnieci. Ar dažām naktīm tīros palagos un kārtīgu mājās gatavotu maltīti nepietiek, lai fundamentāli izmainītu kāda dzīvi – no šāda pasakaina sižeta de Vigāna noteikti izvairās. Tomēr romānā jaušas vārdos neizsakāmas emocijas, kas to nošķir no tīra, skaudra un skarba reālisma. De Vigānas teksts atstāj ilgstošu pēcgaršu un rosina nopietnas pārdomas, raksta izdevēji.