'Vērtīgais paliks, viss pārējais nogrims aizmirstībā.' Saruna ar dzejnieci Lalitu Muižnieci

Lalita Muižniece patiesi ir atstājusi daudzveidīgus pēdu nospiedumus, darbojoties gan literatūrā, gan valodniecībā, gan pedagoģijā. Dzimusi literātu – dzejnieces Rūtas Skujiņas un rakstnieka Jūlija Lāča – ģimenē, pēc traģiskajiem pavērsieniem ģimenes un valsts dzīvē kopā ar māti un māsu 1944. gadā emigrēja. Vēlāk absolvējusi Rietummičiganas Universitāti, Mičiganas Universitātē aizstāvējusi disertāciju par latviešu miršanas un bēru tautasdziesmu valodu. Mācījusi Rietummičiganas Universitātē latviešu valodu, vadījusi seminārus trimdas latviešu nometnēs un Garezera vidusskolā. Kopā ar vīru Valdi Muižnieku palīdzējusi tapt Latviešu studiju centram Kalamazū pilsētā Mičiganā, kur aizvadījusi daudzus dzīves gadus.

Pagājušajā gadā apgādā “Mansards” iznāca neliela Lalitas Muižnieces prozas grāmatiņa, kurā ietverti jau iepriekš trimdā un arī Latvijas periodikā publicētie stāsti “Pēdas” un “Melita Rīgā”. Pirmais no tiem ir poētiski lietišķs vēstījums caur bērna atmiņu fragmentiem un konkrētiem vēsturiskiem ģimenes dokumentiem (vēstulēm, dienasgrāmatām) par viņas tēva Jūlija Lāča traģisko likteni un ģimenes došanos emigrācijā. Sabiedrībā populārais rakstnieks un žurnālists pēc Latvijas okupācijas negaidīti piekrita darboties padomju izveidotajā “marionešu valdībā”, ieņemot labklājības ministra posteni. Taču 1941. gada janvārī čeka viņu apcietināja, apsūdzot pretpadomju darbībā, un jau gada beigās viņš mira Astrahaņas cietumā, pat nesagaidījis tiesas spriedumu. Tikmēr “Melita Rīgā” ir mazliet fantastisku elementu caurvīts atskats uz pašas Lalitas ciemošanos Latvijā 1974. gadā, kurā reālas vēsturiskas personības un notikumi savijas ar neapvaldītas fantāzijas lidojumu.

Ciemojoties pie Lalitas Muižnieces viņas omulīgajā Mežaparka dzīvoklī, mūsu saruna ievirzījās par viņas ceļu literatūrā, atgriešanos Latvijā un, protams, nule saņemto apbalvojumu.

Droši vien būtu loģiski sākt mūsu sarunu ar to, kā pati vērtējat saņemto balvu par mūža ieguldījumu, kuru šogad dalāt ar bijušo Kultūras akadēmijas kolēģi Gunāru Bīberu. Ko uzskatāt par savu nozīmīgāko devumu latviešu kultūrā?

Es biju ārkārtīgi pārsteigta, jo neko tādu negaidīju. Un, protams, esmu ļoti aizkustināta. Nevarēju iedomāties, ka Latvijā kāds gribētu mani apbalvot šādā veidā. Domājot, par ko tas varētu būt, es pieņemu, ka vislielākais mans nopelns ir spēt vairākiem simtiem jaunu cilvēku palīdzēt ne tikai iepazīt latviešu valodu, literatūru un kultūru, bet arī iemīlēt to.