Izlasi! 10 latviešu grāmatas, kas netika nominētas literatūras gada balvai  (11)

Sarakstā iekļautas piecas dzejas un piecas prozas grāmatas - gan zināmu un novērtētu autoru darbi, gan spožas debijas, kas atspoguļo daudzveidīgo latviešu literatūras procesu un papildina Latvijas Literatūras gada balvas nominācijas, sniedzot plašāku kopainu par aizvadīto gadu.

Rakstnieces un dzejnieces trešais romāns, kas poētiskā izteiksmē vēsta par Jūrmalas jauniešu bandām pagājušā gadsimta 90. gados. “Instrumentācijas sulīgums, vitalitāte un ekspresivitāte, fotogrāfiski gleznainas noskaņas pamīšus viļnojumam un trauksmainumam, kas imitē kustību, enerģiju un citus lielumus jūras līcī, Lielupē un pa vidu tam esošajā cilvēkā (visā tā pievilcībā vai neglītumā), ļauj pārliecinoši apgalvot, ka “Vilcēni” ir gada estētiskākais prozas darbs,” par grāmatu žurnālā "Domuzīme" raksta literatūras kritiķis Arnis Koroševskis.

Prozaiķa, dzejnieka un absurda dramaturģijas meistara Andra Zeibota apjomīgais romāns par dzejnieku Jāni Ziemeļnieku aizsāka iecerēto 13 romānu sēriju “Es esmu” par pagātnes latviešu rakstniekiem. Šī gada Latvijas literatūras gada balvas žūrijas priekšsēdētājs Ilmārs Šlāpins, kurš intervijā atzīmē, ka labprāt būtu vēlējies redzēt “Kraukli” starp nominantiem, žurnālā "Ir" publicētajā recenzijā tam velta šādus vārdus: ““Krauklis” nav vienkāršs vēsturisks un pat ne biogrāfisks romāns, interesantākais tajā ir mēģinājums parādīt galvenā varoņa pretrunīgo iekšējo cīņu ar saviem dēmoniem, iejaucot tajā ne tikai autoru kā kaislīgu vērotāju, bet arī lasītāju kā nepieciešami līdzdarbojošos un līdzvainīgu aģentu.”

Sērijas “Es esmu” trešajā darbā, kas veltīts savulaik ļoti populārajam prozaiķim un dramaturgam Anšlavam Eglītim, rakstniece Laima Kota pievērsusies mazāk zināmam un aprakstītam Eglīša dzīves posmam – viņa un sievas Veronikas Janelsiņas pavadītajiem gadiem trimdā Vācijā. Kā portālā "Delfi" norāda kritiķis Guntis Berelis, “autore atradusi savā vienkāršībā lielisku skatpunktu. Viņa nevis dīrā nost Anšlavam Eglītim ādu un mēģina ielūkoties, kas aiz tās, vai piemēra to pati sev, kā itin bieži mēdz rīkoties biogrāfisku romānu rakstītāji, bet izvēlas ziņkārīgas kaimiņienes pozīciju.”

Haralda Matuļa otrā grāmata ir visnotaļ neparasts dzejprozas krājums, kurā filozofijas dižgaru Kirkegora un Benjamina iedvesmotas personiskas pārdomas un pašrefleksijas mijas ar poētiskiem situāciju un pat dabas ainu aprakstiem. "Neiederoties tradicionālās kategorijās, Matulis pārliecinoši parādījis sevi kā latviešu laikmetīgās literatūras īpatni, kas izaicina pierastos nošķīrumus starp žanriem, izteiksmēm, reģistriem, teksta līmeņiem. Vietām bikls un speciāli klamzīgs, vietām pārsteidzoši dziļdomīgs – "Eksistenciālisms" ir bagātinošs papildinājums jau tā bagātajā 2020. gada literatūras ainavā," par grāmatu portālā "Delfi" raksta Ivars Šteinbergs.

Pēc Latvijas Literatūras gada balvas nolikuma nav iespējams nominēt mirušu autoru darbus. "Pasaules vēsture" ir pāragri mūžībā aizsauktā rakstnieka pēdējais darbs, kas nu uzlūkojams teju kā pravietisks “opus magnum” – vērienīga triloģija par tālu nākotni, kurā pasaule atgriezusies pie naturālās saimniecības un plosās šausminošā “melno asiņu sērga”. “Pat apokaliptiskajā nākotnes latvju sētā galvenā saziņa ir kopāsanākšana un saruna vai stāsts. Un lai ko Pauls Bankovskis būtu rakstījis, gan šis romāns, gan jebkurš raksts it kā veicina turpināšanos, vairojot pārdomas,” tā par romānu saka kritiķe Jūlija Dibovska interneta žurnālā "Punctum".

Lai arī pašmāju autoru devums kriminālžanrā kvantitatīvi arvien pieaug, tomēr augstu kvalitātes latiņu izdodas aizsniegt vien nedaudziem. Alda Bukša otrais romāns “Brāļi” atzinīgi vērtējams ne tikai kā spraigs un pārdomāti uzbūvēts trilleris, kura darbība norisinās uz aktuālu sociālpolitisku problēmu fona, bet jāizceļ arī kā pirmais latgaliešu valodā sarakstītais un izdotais šī žanra darbs (romāns izdots gan literārajā, gan latgaliešu rakstu valodā). Žurnāla "Domuzīme" prozas apskatā kritiķis Arnis Koroševskis, salīdzinot “Brāļus” ar Bukša debiju “Parādu piedzinēji”, uzsver, ka “autora otrais romāns ir asāks, dinamiskāks, trauksmaināks, modernāks, savā ziņā arī krietni drūmāks.”

Jaunās mākslinieces (kuras zīmējumi rotājuši Rīgas Ziemassvētku afišas un citas kultūrvietas) debijas dzejas krājums, ko raksturo intīma un klusināta, personisku pārdzīvojumu un izjūtu pilna lirika par personības veidošanos un jauna cilvēka pietuvošanos pieaugušo pasaulei caur juteklisku pasaules tvērumu. “Grāmata ir silta, sirsnīga un vienlaikus profesionāli nostrādāta, tā var sagādāt pārsteigumu, intensīvu poētisku baudu – kā augstu vilni augusta jūrā vai teliņa mēli pār seju,” par “Meiteni” savās izjūtās dalās dzejniece Anna Auziņa portālā "Delfi".

Dzejniekam un aldarim Krišjānim Zeļģim šī ir jau ceturtā dzejas grāmata, un tajā autors palicis uzticīgs savai lakoniskajai izteiksmei un apvaldītajām emocijām, galvenokārt pievēršoties neitrālam vērojumam uz pasaules norisēm. Žurnāla "Domuzīme" dzejas apskatā kritiķe Anda Baklāne uzskata, ka “Zeļģis ir viens no tiem autoriem, kam izdodas pārliecināt lasītāju, ka arī empīriskam, sekulāram, salīdzinoši skopam apkārtnes vērojumam ir poētiska vērtība, un metafiziski dziļas un svarīgas ir ne tikai vertikālās attiecībās starp cilvēku un viņa Dievu, bet arī “horizontālās realitātes” procesi.”

Vēl viena atzinīgi novērtēta debija ir Liepas Rūces dzejas krājums, kas iezīmīgs ar pretstatu iepriekš minēto autoru lakoniskumam un apvaldītajām emocijām – arī šo var uzskatīt par personiskās pieaugšanas un meklējumu stāstu, taču Rūce piedāvā sakāpinātu emociju gammu, kas izteikta ar spilgtiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem. Dzejnieks Ivars Šteinbergs interneta žurnālā "Punctum" secina, ka “Liepas Rūces grāmata “Atspulga balss” ienāk latviešu dzejā ar stilu, kas mums ir labi pazīstams, autore ir iemanījusies tajā iestrādāt oriģinālas izvērstās metaforas, kas caur konkrētu tēlainību atklāj jūtīga un vērīga cilvēka iekšējās dzīves nianses.”

Krietni neparastāks ir rakstnieka, dzejnieka un literatūrzinātnieka Valentīna Lukaševiča krājums latgaliešu valodā, kas noslēdz autora 2005. gadā aizsākto tetraloģiju “Ceļš”. Pats autors to raksturojis kā laikmetīgu, sadzīvisko un metafizisko sintezējošu dzeju, kurā viņš ir ceļotājs, kurš aprunājas gan ar garām braucošajiem, gan pieturā sēdošajiem, daudz vēro, bet citu reizi vienkārši paskrien visam garām. “Dzejas forma šķiet vēl vairāk ierāvusies sevī, tāpat kā liriskais varonis: vēstījošās, nobeigtās dzejoļu rindas nu vairāk dokumentē klusās dabas un stāvokļus, ne sižetiskus stāstus. Ne lokālais kolorīts, ne humors, ne ironija, ne brīnišķīgi sirreālais, ne naivā brutalitātē izkāpināti iekšēji stāvokļi, ne romantiska banalitāte, ko par mata tiesu izglābj tikai gaume un valoda, ne dzejoļi aforismi nav nozaudēti,” krājumu vērtē Inga Surgunte (recenzija publicēta interneta žurnālā "Punctum").