Nekas vēl nav nokavēts. Recenzija par Ilzes Jansones romānu 'Laika rēķins'  (1)

Ilzi Šķipsnu (1928–1981) uzskata par vienu no latviešu modernā romāna aizsācējām, taču viņa visdrīzāk nav vētrainākās biogrāfijas īpašniece. Dzimusi Rīgā, piedzīvojusi piemīlīgu un diezgan bezbēdīgu bērnību Kārļa Ulmaņa Latvijā, īpaši vectēva lauku mājās, devusies bēgļu gaitās, mācības turpinājusi Vācijā un ASV, ieguvusi bibliotekāres profesiju Teksasā, apprecējusies. Kopumā no ikdienības saraksta viss. Par ekstrām: vīrs – vietējais franču literatūras speciālists, kurš nesaprot ne vārda latviski, vecāki – paliek aizsaulē 60. gados, bērnu nav, taču iegūts maģistra grāds antropoloģijā, izmēģināts neveiksmīgais darbs pasniedzējas amatā un sarakstītas vairākas prozas grāmatas. Es zinu, ka cilvēka dzīve ir vērtība pati par sevi, taču kultūras vēsture ir baigā maita un labprāt grābstās gar to, kā tiesības uz eksistenci spēj pamatot kāds cits. Tāpēc jābūt atklātiem: tieši proza ir Ilzes Šķipsnas lielākais iespējamais sasniegums, kura dēļ mēs viņu arī godinām ar biogrāfisku romānu sērijā "Es esmu...".

Lasot mūsdienu latviešu rakstnieces Ilzes Jansones iemiesošanos Ilzes Šķipsnas radošajā un sadzīviskajā ikdienā, galvenais jautājums bija – cik ļoti autore spēs lauzt savu stilu, lai pārņemtu kaut ko no aprakstāmā indivīda izteiksmes. Divas Ilzes vienā grāmatā taču nav nejaušība. Un vai sevi lauzt autorei vispār būs nepieciešams, jo dažreiz garie, nedaudz patālu klejojošie teikumi ar tēlainām psiholoģijas, rīcības un apstākļu ainavām nav gluži sveši arī Ilzes Jansones romāniem. Šķipsnas gadījumā tā ir drīzāk modernisma un postmodernisma literatūras sastapšanās latviešu valodā, prozas poētika, ko veic īsti nerealizējusies dzejniece, bet Jansonei – akadēmiskas, esejistiskas un ne vienmēr saudzīgi lakoniskas skaidrošanās sekas ar lasītāju. Protams, mūsdienu autorei tas notiek, nezaudējot veselo saprātu un ripinot stāstu "no iekšpuses".

Bet ir arī problēma: Ilze Šķipsna savos romānos nav un nevar būt kā Ilze Šķipsna Ilzes Jansones romānā, tas būtu absurds un kāda ļaunprātīgi izpildīta krustvārdu mīkla. Atdarinājuma formālās sekas ir saskatāmas, tomēr kas ir Jansones Šķipsna? Nāk prātā vārds – fantazētāja. Laika rēķins viņai ir gluži kā kārtējā biļete uz lidmašīnu līdz Rīgai (vai Maskavai). Romāns tēlo tādu Ilzi Šķipsnu, kas ir viegla un smaidīga persona, strādīga savu darbu un ieceru darītāja, ilgrakstītāja ar mūžīgo smēķi pirkstos, apvaldītu emociju un jūtu īpašniece. Viņas lielākā kaislība šķiet, ir latviešu valodas lietošana runā un rakstos. Ir arī mīlestība ārpus vīra, un vīrs, kuru labākajos laikos romāna Šķipsna dēvē par Rokiju (nāk prātā Silvestra Stallones tēls) un vienaldzīgākos brīžos – par Hoytu (kaut kāds mietpilsonības tēls no seriāla "Friends"). Vēl jādomā, vai tāds termins kā "mīlestība" nav romānā labāk aizvietojams ar vārdu "aizraušanās", grūti saprast. Un vai Šķipsnas mīļākais un neticami jaukie ceļojumi uz Rīgu maz ir notikuši tā, kā tēlots, vai arī tie ir daļēji smelti autores un varones fantāzijā (to atrisinās literatūrpētnieka monogrāfija par Šķipsnu). Taču romāns veidots drīzāk kā pieaugušas sievietes dienasgrāmata, kuru nebūtu kauns dot lasīt arī pēctečiem, jo tajā viss ir korekts, bagāts ar iekšējiem iespaidiem un bieži vien diezgan detalizēti apskatītas atsevišķas epizodes Ilzas Šķipsnas dzīvē. Iespējams, vēlamais efekts ir – tā Ilze Šķipsna varēja sarakstīt savu autobiogrāfisko, atmiņās un svarīgos iespaidos balstītu romānu, taču, būdama tik un tā viena no noslēpumainākajām latviešu rakstniecēm (daļēji trimdas dēļ), viņa nenoņemas ar savas dzīves sižetisko līniju beigu cementēšanu. Visi uzceltie Šķipsnas tilti romānā paliek it kā gaisā karājoties. Un šo motīvu var ņemt par labu esam.

Bet var arī nedaudz sašust. Gaisā pakārto tiltu dēļ romāns kļuvis nedaudz samocīts un spraigumu tajā gluži kā Andra Zeibota romānā par Jāni Ziemeļnieku meklēt grūti. Biogrāfiskuma slimība ir tajā, ka ienākušajiem varoņiem mēdz būt konkrēti prototipi (ja arī nav, tad autoram jātēlo, ka ir līdz galam), kuriem ir pavisam noteikts liktenis. Bet ja tie pēkšņi neizskaidrojami pazūd no romāna, tad prasās paskaidrojumi. Un, šķiet, ka Ilze Jansone nedaudz nobijās skaidrot, kurā brīdī varēja notikt šķēlums Šķipsnas un viņas vīra attiecībās, kāds noslēpums saista Šķipsnas vīru ar Šķipsnas draudzeni Barbaru, kāpēc tik slikti izskatījās Padomju Latvijā palikusī Šķipsnas bērnības draudzene un ar ko tas beidzās...

Šajā dzīvesstāstā ir daudz jautājumu, lai gan atbilžu, protams, ir vairāk. "Laika rēķins", neskatoties uz skarbo nosaukumu, ļauj gluži dzīvelīgi ieskatīties 60.–70. gadu ASV latvietes dzīvē un ikdienā, profesionālas rakstnieces un kultūras sievietes priekos un bēdās, pašai autorei visaizraujošākie, šķiet, likās Šķipsnas ceļojumi uz Rīgu (katru reizi lasītājs satrauksies: būs čeka vai nebūs?), bet vismazāk skarta Šķipsnas izdoto grāmatu puse. It kā rakstniecība ir tikai fons, bet priekšplānā gribētos redzēt Ilzi Šķipsnu iespējami dzīvāku savās dabiskajās, nevikipēdijas nopelnu krāsās. Varbūt tāds ir latviešu pelēkais. Protams, romāns ir iespaidīgākais literārais veikums Ilzes Šķipsnas personības māksliniecisko studiju laukā, arī viens no Ilzes Jansones labākajiem romāniem, un sērija "Es esmu..." lasītāju jau ir pieradinājusi pie patīkamiem pārsteigumiem.

P. s. Ja pie Ilzes Šķipsnas romāniem ir grūti tikt bibliotēkā, tad to var darīt LNB atvērtajā datubāzē ("Aiz septītā tilta" un "Neapsolītās zemes"), baudot trimdas izdevuma lapaspuses un nojaušot, cik biezs ir bijis papīrs tolaik. Nekas vēl nav nokavēts.