Par grāmatu raksta dzejniece Inese Zandere: ""Pamostos ar riebīgu, bezcerīgu sajūtu, kas jau velk uz depresiju," padomju literatūras izkārtne un politikas marionete Vilis Lācis raksta dienasgrāmatā. Un viņš tiecas pēc rakstīšanas terapijas, kurai pats īsti netic, cerot, ka sirds un sirdsapziņa taps vieglāka, ja arī fiziskās kaites un neapturamo alkohola degradāciju atvairīt neizdosies. Šķiet, ka Māris Bērziņš šo terapiju pāradresējis latviešu tautai. Ar to brašo literatūru, kurā Lācis veikli tiek galā ar raitiem sižetiem, efektīgiem varoņiem, vienkāršu valodu un piemērotiem, viegli maināmiem politiskiem akcentiem, ne Lācim pašam, ne mums nav pieticis, lai kaut ko par sevi saprastu. Šis ir cits žanrs, tas pedantiskās detaļās zīmē aprobežotību un nomāktību. Bērziņš ieskatās tur, kur cilvēks ir iekūlies un grimst purvā, no kura ārā vairs netiks nekad."
"Tas Vilis Lācis, kura romānus aizgūtnēm lasīju, savos skolasbērna pirkstiņos knapi noturēdama biezos un apbružātos sējumus, manās acīs nu jau ir zaudējis sākotnējo spozmi. Māra Bērziņa atkal dienasgaismā izceltais personāžs pirmkārt un galvenokārt liek domāt par laikmeta un cilvēka, tajā skaitā rakstnieka, attiecībām. Pārmaiņu laikos dažkārt atsedzas būtība, ko vēlāk gribētos piegludināt un aizbildināt. Divdesmitais gadsimts šajā ziņā nebija izņēmums," par jauno romānu raksta publiciste Gundega Blumberga.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
