Žurnālā lasāma Vasilija Karasjova un Evelīnas Andžānes, kā arī divu debitantu – Betijas Zvejnieces un Reiņa Pelles Karlsona – dzeja. Par numura tituldzejoli izvēlēts Laura Veipa atdzejotais Gijoma Apolinēra "Mirabo tilts". Žurnāla pielikumā uz zila papīra lasāma un skatāma Marijas Luīzes Meļķes poēma ar autores ilustrācijām "Marija Luīze Meļķe noskaidro attiecības ar īstenību". "Žoklī" iekļauta arī mūsdienu ķīniešu dzejnieka Jana Ljieņa dzejas kopa Ievas Lapiņas atdzejojumā un Emijas Grigorjevas atdzejotā lietuviešu dzejnieka Manta Gimžauska apjomīgā dzejoļa "ACID IS SWEET" pirmā daļa.
Rakstu sēriju "100 latviešu dzejoļu krājumi you must read before you die" turpina Kārlis Vērdiņš ar recenziju par Mirdzas Ķempes krājumu "Rīta vējš" (1946). Bet refleksiju sēriju par vienu latviešu valodā sarakstītu dzejoli – dramaturgs Matīss Gricmanis ar dialogu par Marta Pujāta krājumu "Gaismā nāk pati lampa" ievadošo dzejoli "Esmu dzimis tūlīt pēc milēniuma…". Savukārt Lauris Veips turpina komentāru sēriju "Klasiskā ķibele", šajā numurā pievēršoties sentimentalitātes problemātikai.
Pirmpublicējumu piedzīvo Gunara Saliņa stāsts "Bez kalendāra Ņujorkā", ko autora arhīvā atradis un publicēšanai sagatavojis Kārlis Vērdiņš. Žurnālā lasāma arī franču zinātnes filosofa un iztēles pētnieka Gastona Bašlāra esejas "Lidojuma sapnis" pirmā daļa, ko no franču valodas tulkojis Lauris Veips.
Bet redakcijas slejā, salīdzinot lasīšanu ar sapņošanu, Kirils Ēcis raksta: "Ar tādu pašu naivumu es cenšos pirmpieredzēt lasīto. "Es ticu visam, ko man stāsta…" Es ļaujos, lai mani vazā aiz deguna un vazā aiz astes. Lai liek man stāvēt dārzā zem mēnesgaismas āmura, noskatīties kā mamma aizpeld koka karotē tālāk pa upi. Es nāku ar paplestām acīm un rokas turu redzamā vietā. Un vārdi jau atnāks paši. Tiktāl tie vienmēr taču ir panākuši mūs, pat ja "bēgam pie tiem prom vienā laidā.""