"Ko citu cietumā iesāksi – burlaks fantazēs, kā rīkoties, lai viņu nenoķertu, bet vēl tu vari ņemties ar rakstīšanu. Strādāju piegriešanas cehā, man bija ko darīt no rīta līdz vakaram, bet vispār rakstīt sāku cietumā. Kad cietuma bibliotēkā sākās inventarizācija, mums noņēma grāmatas. Man bija klade, bija zīmulis, sāku funktierēt un rakstīt. Vakaros visi klausījās, ko pa dienu biju sacerējis – veči pat atbrīvoja vietu otrajā stāvā pie loga, kur gaišāks, lai varu rakstīt. Tagad būtu baigi interesanti palasīt, bet kur tu dabūsi, viss droši vien sen jau nokurināts. Ar vienu, kas atbrīvojās, izsūtīju ārā, bet, kad pats tiku laukā – vēl tagad atceros, 1963. gada 22. oktobrī, vairs nemeklēju rokā.
Bet nekas jau tur nebija, galīgi nekas. Tāds garš stāsts par nelaimīgu mīlestību – asaras, kaut kāds ļaunais pa vidu... (...) Bet, jāsaka, nemaz tik grūti tur negāja. Ziemā – tad jā, bet vasarā, kad atnāc no darba, spēlē basketbolu, taisījām turnīrus, spēlējām ar komandām no ārpuses. Un tie cilvēki tur iekšā – tie gan bija interesanti. Lai ko tagad stāstītu, bet es likumīgajiem zagļiem nekādu ļaunumu neredzēju. Nē, ja tu spēlē kārtis – tad esi trubā, bet man tas azarts nav dots, es nespēlēju. Kaut kā jau cilvēks dienu aizpilda." (Šeit un tālāk – fragmenti no manas 2012. gada sarunas ar Andri, kas notika saistībā ar Literatūras gada balvas par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā piešķiršanu.)
Taču detektīvs vēl vīdēja lai arī nojaušamā, tomēr nākotnē. Neraugoties uz skarbo dzīves pieredzi, bet varbūt tieši tai pateicoties, Kolbergs sāka kā humorists – gan piestrādāja tolaik ārkārtīgi populārajā humora un satīras žurnālā "Dadzis", gan arī pats sacerēja humoreskas (krājums "Pašu puikas", 1973), noslieci uz vella dzīšanu nezaudēdams arī pēcāk – tās atspulgi samanāmi stāstu krājumos "Kolekcionāra mīlas dēkas" (1988) un "Patiesi stāsti par VIP un kolekcionēšanas dullumu" (2005).
Detektīvžanrā Kolbergs debitēja ar garstāstu "Arnolda Zandes cigarete" (1969) – dinamisku vēstījumu, kurā ietilpa bēgšana no cietuma, laupīšana, slepkavība, noziedznieku vajāšana un notveršana. Nākamais Kolberga garstāsts "Šāviens dienas laikā" (1971) atgādina klasisko "angļu" detektīvu, kura pamatā ir intelektuāls paradokss: slepkava izrādās nevarīgs invalīds, kurš savu ratiņu atzveltni izmantojis par atbalstu šautenei. (Desmit gadus vēlāk citu šī sižeta variāciju Kolbergs izspēlēja romānā "Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili".) Savukārt garstāsts "Liekam būt" (1974) bija pavērsiens par simt astoņdesmit grādiem vai, precīzāk, pavērsiens virzienā uz Kolberga paša radīto detektīva paveidu: autors izgāja ārpus žanra klasiskajiem ietvariem un sarakstīja detektīvu bez slepkavības; uzmanības centrā bija noziegums un tā sociālpsiholoģiskie cēloņi.
Kolberga pirmais romāns "Krimināllieta trijām dienām" (1977) vēl bija samērā tradicionāli būvēts, bet "Cilvēks, kas skrēja pāri ielai" (1978) jau ļauj runāt par Kolbergu kā par žanra reformētāju: romānā līķis gan ir, taču, kā atklājas, nav slepkavības. Tieši "Cilvēkā, kas skrēja pāri ielai" izveidojās un stabilizējās Kolberga rakstība un teksta struktūra, kāda ir pamatā gandrīz visiem viņa romāniem. Pirmkārt, nu jau noziedznieks vairs nav "liekais cilvēks" un arī ne atsevišķs izņēmums citādi viscaur pozitīvajā sabiedrībā – noziegums ir nenovēršama sabiedrības sastāvdaļa; noziegumu rada pati sociālā sistēma – noziedznieks tikai izmanto tās piedāvātās iespējas. Otrkārt, Kolberga daiļradē aizvien vairāk palielinās interese par ekonomiskām problēmām: kas ir tie faktori ekonomikā un likumdošanā, kas pieļauj un veicina šos noziegumus.
Kolberga romānu struktūra ir diezgan sarežģīta. Tajos parasti ir divas līdz pašām beigām neatkarīgas sižetiskās līnijas: no vienas puses, miliči meklē noziedznieku, no otras –, visuzinošais autors rūpīgi iedziļinās romānā aprakstīto personu dzīvesstāstos, dažbrīd aizklīzdams gadu desmitus tālā pagātnē. Romānus veido laikā un telpā stipri attālināti pavedieni, vairāku personu biogrāfijas, kurām no pirmā acu uzmetiena nav un nemaz nevar būt nekā kopēja. Turklāt autors bez ievērības neatstāj arī izmeklētāju kļūdainās versijas, tās izpētīdams vienlīdz pamatīgi, tādējādi iesaistīdams tekstā papildu personas un veidodams sižeta sānlīnijas. Līdz ar to romānu telpa paplašinās un iegūst panorāmiskas aprises. Šie pavedieni romāna ritumā pamazām tuvinās, līdz savijas ciešā mezglā. Tieši šis ceļojums pa laika un biogrāfiju labirintu ir Kolberga romānu intrigas virzītājspēks.
Un vēl kāda būtiska īpatnība: informācija, kas darbojas kā Kolberga romānus strukturējošs faktors. Tas var likties paradoksāli, bet tīri tehniska un citkārt garlaicīga informācija detektīvu padara interesantu, piešķirot tam papildu dimensiju. Piedzīvojumu romānu sižeti bieži norisinās eksotiskās pasaules vietās, bet, mazliet hiperbolizējot, Kolberga detektīvu darbība norisinās eksotiskā informācijas vidē. Un, izrādās, eksotisks var būt viss – pat, piemēram, šūšanas ateljē darbības apraksts romānā "Cilvēks, kas skrēja pāri ielai". Apraksts ir autentisks, arī afēras ideja vismaz daļēji aizgūta no realitātes: "...kad tiku laukā [no cietuma], man jau bija sagatavota vieta, kur strādāt – šūšanas darbnīcā. Masu piegriešana ir fiziski smags darbs, stumdīt elektrisko nazi. Uzzināju, ka iepriekšējais direktors un daži citi darbinieku ietupināti aiz restēm, bet daļa palikusi – tādi, kas strādāt nemācēja, bet tirgoja prom kreiso preci. Skaidra lieta – līdzko kaut kas notiks, arī man būs jāsēž – biogrāfijas dēļ. Tāpēc aizbēgu uz vagonu rūpnīcu, kur taisīja arī ledusskapjus. Pareizs gājiens, kā vēlāk sapratu, jo mūžīgi zagt nevar, kaut kad noteikti uzķeras."
Nerakstītos padomju detektīva aizliegumus pirmais pārkāpa Kolbergs romānā "Nekas nav noticis", kas periodikā tika publicēts jau 1987. gadā, parādīdams, ka sociālistiskajā saimniekošanas sistēmā organizētās noziedzības jeb mafijas parādīšanās ir nenovēršama. "Civilizēto krokodilu sindromu" (1993) varētu uzskatīt par tādu kā "pārejas posma" darbu, toties nākamais romāns "Meklējiet sievieti" (1996) ir viens no viņa veiksmīgākajiem darbiem. Intrigas izejas punkts – kāda Saeimas deputāta palīdzes noslepkavošana. Tālāk, kā jau tas Kolberga romāniem raksturīgi, sižets sazarojas, lai aptvertu milzīgu problēmu loku, visus sociālos slāņus un vairākus gadu desmitus. Ir korupcija Saeimā, ir saiknes, kas saista starptautisko biznesu ar Saeimas likumdevējiem un vienlaikus arī ar mafiju, ir Krievijas izlūkdienestu "garā roka", kas kontrolē Saeimas darbību, un daudz kas cits.
Parasti Kolbergs savos romānos koncentrējas uz aktualitātēm, taču pavisam citā skatā viņš parādījās ar triloģiju par Mendela Davidsona briljantiem: "Pulkstenis ar atpakaļgaitu" (2002), "Klaunu maršs šausmu tirgū" (2002) un "Sieviete melnā" (2004). Romānu darbība norisinās dažādos laikmetos, katrā grāmatā ir citi galvenie varoņi, tomēr darbi ir saistīti – tos vieno juveliera Mendela Davidsona briljanti, kas tiek nolaupīti 1919. gadā, kad norisinās pirmās grāmatas darbība. Romāna pamatā ir reāla 1919. gada krimināllieta par kāda ebreja tirgotāja aplaupīšanu. Lai arī, no vienas puses, pati afēra citkārt varētu būt kārtīga trillera vērta un, no otras, fons, uz kura noris darbība ir episks (pasaules pārdalīšana pēc Pirmā pasaules kara, Latvijas valsts dibināšanās pirmajā grāmatā, Otrais pasaules karš, geto un ebreju šaušana, leģionāri), triloģijā visi šie notikumi tiek rādīti "no apakšas", apzināti sašaurinot personāžu redzesloku.
Pats Kolbergs par triloģiju izteicās šādi: "Pirmā grāmata... To laiku – astoņpadsmito un deviņpadsmito gadu – es zināju, tāpēc rakstīt nebija grūti. Reizēm uznāk dullums iet urķērties, kādi burlakgabali sameklējami arhīvā. Un tad ar lielām bēdām konstatēju, ka tur nav pilnīgi nekā rakstīšanai noderīga – noziegumi pārāk vienkārši, kā jau divdesmitajos gados. Prasti zog visu, kas nav piesiets. Bet reiz uzskrēju virsū vienai lietai par kukuļņemšanu policijā. Tolaik jau par policistiem kļuva gluži vienkārši – viņus savāca no iesauktajiem karavīriem. Izdomāju, ka man tāds čalis derētu – un palaidu viņu, lai dzīvo un darbojas romānā.
No visas milzīgās kaudzes, ko pusgadu raku cauri, divas vai trīs lietas man derēja. Viena no tām tad arī bija par žīdu briljantiem. Šādi tādi fakti no tās iegāja romānā. Trešā grāmata, "Sieviete melnā", – vienkārši es pazīstu cilvēku, pie kura bija tas lielais briljants. ...sākot "Pulksteni ar atpakaļgaitu", nemaz nedomāju, ka tur sanāks vesela triloģija. Likās – būs viens romāns, kā jau parasti. Bet tad nāca klāt vācu laiki, stāsts ritinājās uz priekšu... Kārtīgi izstudēju Rīgas geto – un daudz varēju pastāstīt, ko citi nezina. Šodien, tā pa gabalu skatoties, to dzīvi nemaz nevar saprast. Tev jāzina, jāizjūt tas materiāls, jāizdzīvo cauri, tikai tad vari rakstīt. Būtībā tu raksti, lai pastāstītu citam kaut ko. Parasti, sākot romānu, beigas es jau zinu. Pa vidu – galīgi neko."
Kad 2012. gadā viņu intervēju Kolberga mājās Mellužos, Andris, lai arī jau smagi slims, tomēr bija vēl ieceru pilns un gatavojās turpināt triloģiju par Mendela Davidsona briljantiem: "Briljantus – gan izdomāšu, kā pievilkt. Vienai dāmītei gredzens ar briljantu pirkstā, romāna varonis prasa – no kurienes tev tas... Nu, apmēram tā. Kādiem pāris mēnešiem sižets ir izdomāts. Tagad mēģinu sadzīt rokā vienu veci, kas pazīst drēbi. Redzi, bija stukači, to visi zina, bet virs parastajiem stukačiem bija arī vēl stukači, kas stučīja par administrāciju, tādi pilnīgi slepeni. "Bankas Baltija" Laventa tēvs bija viens no tādiem. Romānam man vienu šitādu vajadzētu, atradis esmu, bet runāt vēl nav sanācis." Diemžēl šī iecere tā arī nerealizējās.
Šo mazo pārskatu vēl varētu turpināt. Teiksim, par Kolberga sadarbību ar kino, tostarp arī par filmās nepārtapušajiem scenārijiem. Par ne īpaši veiksmīgajiem mēģinājumiem darboties arī dramaturģijā. Par Kolberga pasaules skatījumu, kas labi izjūtams viņa publicētajās dienasgrāmatās ("Tas lielais diletantu laiks: dienasgrāmata 2008–2012", 2012). Par specifiski kolberģiski ietonētajiem kājāmgājēju ceļvežiem pa Jūrmalu un Rīgu. Par viņa sabiedrisko darbību. Un daudz ko citu. Iz personiskām atmiņām – ar Andri gan esmu ticies un daudz un ilgi runājies, pāris dienas arī pavadījis viņa Mellužu mājā, kad filmējām Kolbergu ciklam "Rakstnieks tuvplānā".
Tomēr īpaši tuvu pazīstami nebijām, medībās kopā neesam braukuši, Andra kroņa recepti – svaigi samalta tikko nomedītas mežacūkas gaļa ar sāli un pipariem – nav gadījies nogaršot (droši vien atturētos – tak visādi cūku mēri un sazin kas vēl), šņabi kopā neesam trekterējuši, kaut gan prātā palicis, ka reiz Andris garāmbraucot ieveda man lielu un neganti dārgu šņabja pudeli – kā pateicību par sīku izlīdzēšanu. Un tomēr – jau agrīnā tīņa vecumā patrāpījās izlasīt "Šāvienu dienas laikā". Ar to pietika, lai āķis būtu lūpā un tīniski agresīvi pret latviešu literatūru noskaņotais Berelis uzskatītu, ka Kolbergs ir viens no retajiem letiņu rakstniekiem, kuru vispār vērts lasīt. Pārliecība, protams, pārmēru sakāpināta un tāpēc komiska, tomēr viena lieta skaidra joprojām: sakām – latviešu detektīvs, domājam – Andris Kolbergs; sakām – Andris Kolbergs, domājam – latviešu detektīvs. Spalvasbrāļu un jo sevišķi māsu Kolbergam saradies daudz, tomēr viņš joprojām ir nepārspēts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
