Iznācis Aivara Kļavja atmiņu krājums par leģendāro žurnālu 'Avots'

Aivars Kļavis bija žurnāla “Avots” radītājs un galvenais redaktors. Viņš stāsta par to, kādiem komunistiskās partijas birokrātijas gaņģiem nācās izlauzties cauri, lai “Avots” vispār iznāktu; par nemitīgo stīvēšanos ar cenzūru un to, kā žurnāls nepārtraukti balansēja uz “būt vai nebūt” asmens.

“Avota laiks” caur autora personīgo izjūtu prizmu atklāj ne tikai žurnāla tapšanas peripetijas, bet rāda visu “bildi” kopumā – laiku, kad tapa “Avots” – ideoloģiju, kādā nācās dzīvot, sadzīvi, no kuras neizbēgt, tirgus ekonomiku, par kuru, iespējams, bija maz izpratnes arī pie valdības stūres esošajiem politiķiem…

Žurnāla “Avots” pirmais numurs pie lasītājiem nonāca 1987. gadā – tas ir laiks, kad nevienam pat sapņos nerādījās, ka pēc nieka trīs četriem gadiem Latvija atgūs neatkarību. Taču šis sīkā drukā iespiestais žurnāls ar provokatīviem vākiem un ilustrācijām sabangoja Padomju Latvijā lasošo sabiedrību. Un ne tikai Latvijā. Žurnāla versiju krievu valodā “Rodņik” vēl lielākā tirāžā abonēja lasītāji arī toreizējā Padomju Savienībā.

““Avots” bija pieprasīts ne tikai tādēļ, ka iznāca lielo tirāžu ērā. Redakcija elpoja vienā ritmā ar vairāku paaudžu lasītājiem. Tā bija vienreizēja saikne laikā, kas mums, latviešiem, bija izšķirīgs un neatkārtojams,” saka viena no žurnāla redaktorēm Rudīte Kalpiņa.

Žurnāla mūžs diemžēl nebija garš. Pēdējais tā numurs iznāca 1992. gadā. Aivars Kļavis atklāj arī iemeslus, kādēļ ārkārtīgi populārais žurnāls beidza pastāvēt.

“Žurnāls “Avots” jau pārtapis par leģendu un savā ziņā arī par Atmodas laika simbolu. Taču katrai leģendai piemīt nelāgs defekts – ritot laikam un pamazām no atmiņas gaistot reālajiem faktiem, tā pārvēršas par tādu glancētu viegli norijamu “tabletīti,” norāda rakstnieks Guntis Berelis.