Droši vien nebūsiet pamanījis, bet Jūsu dzimšanas diena iekrīt manai mīļajai Latvijai zīmīgā dienā. Raugi, 11. novembrī mēs atzīmējam Lāčplēša dienu (11. novembri, un nevis 30. oktobri es pieminu, jo pat kalendārs šajos nieka dažos gadsimtos ir piedzīvojis reformu). Lāčplēsis ir latviešu nacionālā eposa galvenais varonis, kurš mums asociējas ar brīvības izcīnīšanu un nosargāšanu.
Ar to pašu saistās arī Lāčplēša diena, kuru sākām atzīmēt 20. gadsimta divdesmitajos. Bija tā, ka gadu pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas (jā, jā, – nevis guberņa "glubinkā", bet pašiem sava valsts, jau no 1918. gada) Rīga karoja pret iebrucējiem, kurus komandēja visai ekstravagants avantūristu tandēms: Tiflisā dzimušais krievu monarhists Pāvels Bermonts-Avalovs un Vācijas impērijas virsnieks grāfs Rīdigers fon der Golcs. Toreiz latvieši savu Rīgu nosargāja. Bet kādus 20 ar astīti gadus vēlāk Lāčplēša dienas atzīmēšana bija uz ilgu laiku jāaizmirst. Viss, kas saistījās ar vārdiem "brīvība", "neatkarība", "Latvijas valsts", pēkšņi bija kļuvis aizdomīgs – pēc Latvijas okupācijas te uz ilgu palikšanu iekārtojās padomju Krievija ar saviem – vienīgajiem pareizajiem – vārdiem, vēstures traktējumiem un utopiju par mūžīgas taisnības zemi visiem un ikvienam. Kā tur Jūsu "Velnos" ironiski bija apzīmēts nekrietnais, despotiskais un rupjais guberņas ierēdnītis? Šķiet, bijāt viņu nokristījis par "vispasaules vispārcilvēciskās sociālās republikas un harmonijas" pilsoni. Trāpīgi gan, ja atceras, ka "Velni" (1871–1872) bija rakstīti pusgadsimtu pirms šī "sociālās harmonijas" farsa aizsākuma.
Jā, – daudz laimes i Jums, i mums.
Šis īsais ekskurss vēsturē Jums gan droši vien nešķitīs uzmanības un intereses vērts, zinot Jūsu aizgrābtību ar Krievijas kā izredzētas zemes statusu. Tomēr par Jūsu politiskajām pārliecībām nespekulēšu, jo dienasgrāmatu ierakstus un vēstules studējis neesmu. Daudz interesantāki un pārlaicīgāki tēli aizvien ir Miškins, Raskoļņikovs, Dolgorukijs, kā arī viņu "lielās idejas", kas šodien, 21. gadsimta divdesmitajos, var šķist no zemes atrauts ideālisms, un tomēr, tomēr. Tās aizvien ir saistošas, aizvien provocē, un daudz interesantāk par "Lielkrievijas" ideju būtu dzirdēt Jūsu viedokli, piemēram, par to, vai tiešām cilvēkam ir obligāti jākrīt zemu, zemāk par zemi, lai kļūtu par Cilvēku. Vai tiešām tā domājat arī šodien?
"Viņš kā ar kausu izkasa visu līdz pašai kuņģa apakšai, izkasa visu, kas ir cilvēkā. To, ko mēs reizēm negribam zināt un saskatīt. Visi viņa personāži – tas ir viņš pats. Viņš sevī ir nonācis līdz galējībai," kādā intervijā[1] par Jums saka krievu aktieris Jevgeņijs Mironovs, kurš tēlojis Jūs kinofilmā ar nosaukumu "Dostojevskis". Kas notiek ar cilvēku, kurš "izkasa visu līdz pašai kuņģa apakšai"? Vai tiešām tad viņš pēkšņi spēj "saost" rītdienu?
Tieši šī spēja pareģot kaut kādu, nevienam nezināmu, gaidāmo, saskatīt to, "kurp viss virzās", bieži tiek sagaidīta no liela rakstnieka. Šaubos, vai kāds jebkad ir ķēries pie nozīmīga teksta ar domu, ka tagad ņems un pravietos turpmākās desmitgades vai gadsimtus. Tomēr jāatzīst, ka labi uzrakstītais dažkārt atgādina tādu kā atbalsi, kas atnākusi, mirklīti pirms atskanējusi pati balss. Ja pareizi saprotu, tā bija centrālā doma Jūsu slavenajā runā par godu Puškinam.[2] Te vēlreiz jāpiesauc "Velni", visi šie ar "idejām" apmātie ļaudis – gari, kuri tā arī nebija iegājuši cūkās un no kraujas iegāzušies ezerā, bet palika cilvēkos, iegāja aizvien plašākā cilvēku pulkā, kuri vispirms ķērās pie rīkles cara režīmam, bet vēlāk – viens otram.
Runājot par pareģojumiem, Jums – kā reiz uz nāvi notiesātam un uz katorgu nosūtītam – droši vien būtu interesanti palasīties, piemēram, rakstnieka Aleksandra Solžeņicina lieldarbu "Gulaga arhipelāgs", kas, pēc dažu literatūrzinātnieku domām, visai precīzi atkārto Jūsu paša skandalozā teksta "Piezīmes no mirušo nama" vēsturi. Tieši 100 gadus vēlāk lasītājus Krievijā un pasaulē atkal pārsteidza kāda katordznieka atklātais stāsts par pieredzēto "tur". Vai paklausīties viedokļu sadursmēs par tagad aktuālo nejaucību, kas trāpīgi atbalsojas "Nozieguma un soda" epilogā, Raskoļņikova sapnī, kur neredzēta sērga tuvojas Eiropai no Āzijas dziļumiem, to nes mikroskopiskas būtnes, kas iespiežas cilvēka miesā. "Cilvēki, tās sevī uzņēmuši, tūdaļ kļuva par velna apsēstiem un ārprātīgiem. Bet nekad, nekad cilvēki vēl nebija uzskatījuši sevi par tik gudriem un savā taisnībā nesatricināmiem. [..] Nekad vēl viņi savus spriedumus, savus zinātniskos slēdzienus, savus tikumiskos uzskatus un ticējumus nebija turējuši par tik neapšaubāmiem." Lai gan, varbūt arī te ir runa par tiem pašiem velniem.
Vai zināt, kas ir savādi? Ir tāds viedoklis, ka Fjodors Mihailovičs Dostojevskis ir viens no populārākajiem, ja ne pats populārākais krievu rakstnieks ārpus Krievijas, bet pašā Krievijā... viedokļi pretrunīgi. Būsiet taču dzirdējis, piemēram, par izcilo rakstnieku, publicistu un žurnālistu Dmitriju Bikovu, kurš atļaujas pacelt balsi pret tagadējo Krievijas caru? Savās lekcijās Jūsu vārdu viņš piesauc bieži, un parasti tā nebūt nav sajūsmināšanās par lielo rakstnieku, kurš kļuvis par tādu kā "krievu dvēseles" koda atslēgu Rietumos. Drīzāk tā ir Jūsu tekstu – šo savādo detektīvstāstu – dekonstrukcija, kuru sižetu koncentrēts pārstāsts izklausās tik neticams, absurds. Kāda nu tur atslēga.
Ja pārlasa tā saucamo Dostojevska piecu izcilo grāmatu kanonu – "Idiotu" (starp citu, vienīgais teksts, kuru lasot jaunībā esmu bijis tik dziļi saviļņots, ka... lai nu paliek), "Noziegumu un sodu", "Pusaudzi", "Brāļus Karamazovus" un "Velnus" –, uzkrītoša ir šo stāstu varoņu galēja, slimīga emocionalitāte. Un, protams, tas, ka visi šie romāni ir kaut kādu ideju nesoši. Varbūt tā arī ir atslēga – tik spēcīgs jūtu nospriegojums cilvēkos, ka to proponētās idejas lasītāju neatstāj vēsu. Šie mūždien galējos prāta stāvokļos esošie, nemitīgi kliedzošie, raudošie, hiperbolizēti lepnie un aizvainotie, un tajā pašā laikā nemitīgi piedodošie tēli mums atkal un atkal liek atgriezties pie senās domas, ka "viss ir šeit" (ar rādītājpirkstu pieskaros savai pierei. Pēc tam – krūšu kurvim). Jo tāds pieraksts gluži vienkārši ir izrādījies mūžīgs.
Starp citu, ja ir brīvs brīdis – viena no rakstnieka Bikova lekcijām "Kāpēc mēs (ne) mīlam Dostojevski" (Почемумы (не) любим Достоевского) būs klausāma jau pirmdien, 15. novembrī.[3]
Tomēr, ja priekšroku dodat lasīšanai, varu ieteikt stāstu "Kūst sniegs uz putniņa galvas" (Тает снег на птичьей головке; no latviešu valodas tulkojis Jurijs Kasjaničs), ko pērn atļāvos veltīt dažiem Jūsu tekstiem. Varat to izlasīt žurnāla "Inostrannaja Ļiteratura" digitālajā versijā (digitālajā – tas nozīmē, ka teksti ir pieejami visiem un uzreiz) šeit.
Protams, ja vien tur ir pieslēgums.
Dziļā cieņā
Jūsu talanta apbrīnotājs, rakstnieks un žurnālists Osvalds Zebris
Klapkalnciemā, 2021. gada 11. novembrī
[1] https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/mes-visi-esam-dostojevska-personazi-1107?login=twitter
[2] Дневник писателя. 1880. год. shorturl.at/pvAVX
[3] https://www.pryamaya.ru/dmitriy_bykov_pochemu_my_ne_lyubim_dostoevskogo_15_11_21
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
