Dzejā Vilsons atspoguļo sava liriskā varoņa identitātes meklējumus. Vēro, it kā no malas, un pasmaida gan par savām attiecībām ar mīļoto sievieti un pasauli ap sevi, gan Dievu, sabiedrību, saviem nepiepildītajiem sapņiem. Tas ir vīrietis, kurš nevēlas novecot, bet tomēr atrod iespēju par sevi ironiski pasmieties. Kaut arī Vilsona liriskais varonis nonācis tādā kā strupceļā (“Stāvu es pie restorāna ēkas/ Nosprāgt, šķiet, par agru,/ Precēties – nav spēka!”), dzejnieks mazliet rezignētā, tomēr humora un pašironijas pilnā tonī mudina meklēt, nepadoties, būt un gūt prieku no šīs būšanas.
Ar savu dzīves gājumu Vilsons pats uzskatāmi pierāda, ka jebkurā vecumā var atrast jēgu eksistencei un nekad nav par vēlu izpaust savus talantus. Viņa romāns par teātri “Me & Mo”, kas iznāca 2020. gadā, tika atzinīgi novērtēts kā kritikas, tā lasītāju vidū. Vilsons daudz nodarbojies ar dramatizējumiem un lugu rakstīšanu, īpaši atzīmējama luga “Daudz laimes” Liepājas teātrī un “Zudušo laiku citējot” Latvijas Nacionālajā teātrī sadarbībā ar režisori Ināru Slucku.
Ēriks Vilsons (1956) dzimis Magadanā, Krievijā. Kopā ar vecākiem un brāli Mārtiņu atgriezies Latvijā 1959. gadā. 1982. gadā absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes aktiermākslas nodaļu un dažus gadus strādājis kādreizējā Andreja Upīša vārdā nosauktajā Drāmas teātrī (tagad – Latvijas Nacionālais teātris). No 1985. gada bijis Liepājas teātra aktieris, arī režisors. Dramaturģiju un rakstniecību apguvis dažādās meistardarbnīcās, bet 2014. gadā ieguvis maģistra grādu Liepājas Universitātes rakstniecības studijās. Vilsons ir Rakstnieku savienības biedrs.
Arī izdevniecībai “Aminori” šis ir pirmais oriģināldzejas krājums. Krājuma noformējumā izmantoti jaunā mākslinieka Reiņa Pelles Karlsona zīmējumi, kuros Ēriks Vilsons atradis, kā pats saka, “savam trakumam atbilstošu” vizualitāti. Krājuma redaktors ir Kārlis Vērdiņš, bet mākslinieks – Modris Brasliņš.