Tolkīnam – 130. Desmit neparasti fakti no 'Gredzenu pavēlnieka' autora dzīves

Dž.R.R. Tolkīns dzimis Blumfonteinā, Dienvidāfrikā, kur viņa tēvs tobrīd bija Blumfonteinas bankas vadītājs. Pēc tēva nāves Tolkīns ar māti un brāli atgriežas Anglijā. Viņš iegūst Pirmā pasaules kara batāliju pieredzi, saslimst un atgriežas Anglijā ārstēties. Vēlāk pievēršas valodniecības studijām, kam seko darbs akadēmiskajā vidē – jau 1925. gadā viņš kļūst par profesoru Oksfordas universitātē, kur pēta un pasniedz anglosakšu kultūru. Tolkīns mirst 1973. gadā 81 gada vecumā, tobrīd jau kļuvis par kulta autoru, kuru nomāc arvien pieaugošā fanu uzmanība – viņam, protams, nebija ne jausmas par "Tolkīna drudzi", kas sekos 30 gadus vēlāk...

Par godu rakstnieka jubilejai, portāls "HistoryHustle.com" apkopojis 10 neparastus faktus no slavenā rakstnieka dzīves, ar ko piedāvājam iepazīties arī mūsu lasītājiem.

1. Bagenda bija reāla vieta

Savās grāmatās aprakstītajām neparastajām ainavām Tolkīns guva iedvesmu reālajā pasaulē. Drūmā Mordora atgādināja rakstnieka pieredzēto Pirmā pasaules kara batāliju scēnas, bet Rivendelas pamatā bija Šveices kalnu ielejas. Pēc tēva nāves, kad ģimene atgriezās Anglijā, Tolkīni bija spiesti dzīvot pie dažādiem radiniekiem. Tolkīna tante Džeina dzīvoja Vorčesteršīras laukos – vietā, ko Tolkīns pamazām iemīlēja un attēloja savās grāmatās. Un Tolkīna tantes fermas nosaukums bija Bagenda – vārds, kas iekļuva arī viņa fantāziju pasaulē.

2. Tolkīns mācēja lasīt jau četru gadu vecumā

Vorčesteršīras ferma kļuva par Tolkīna pirmo mācību vietu, jo Meibla Tolkīna savus dēlus sāka skolot jau pavisam agrā vecumā. Šeit Tolkīns apguva botāniku un zīmēšanu, taču īpaši labi viņam padevās valodas. Četru gadu vecumā viņš jau spēja tekoši lasīt angļu valodā, pēc neilga laika apguva arī rakstītprasmi. Tolkīns lasīja daudz un kritiski vērtēja izlasīto. Teiksim, viņam nepatika "Bagātību sala", taču ļoti gāja pie sirds fantāzijas un pasakas.

3. Viduszemes valodas nebija pirmās Tolkīna radītās valodas

Tolkīna interese par valodām sniedzās tālu ārpus angļu valodas robežām. Māte iemācīja viņam latīņu, franču un vācu valodu, bet skolā viņš cita starpā apguva grieķu, viduslaiku angļu, anglosakšu un sennorvēģu valodas. Vēlāk viņš radīja 14 dažādas valodas Viduszemes pasaulei, taču tās nebija pirmās. Jau bērnībā viņš kopā ar māsīcu izstrādāja "Ņūbošas" jeb "Jaunā nonsensa" valodu. Pusaudža gados patstāvīgi Tolkīns izgudroja valodu, ko nosauca par "Nafarinu" – tās pamatā bija latīņu un spāņu valoda.

4. Tolkīna zināmākā ļaundara tēls ir balstīts vienā no viņa bērnības grāmatām

Tā kā "Gredzenu pavēlnieks" iznāca pēc Otrā pasaules kara, daudzi pieņēma, ka Saurona tēla prototips ir Ādolfs Hitlers. Taču patiesībā Sauronu autors balstīja uz personāžu no kādas iemīļotas bērnības grāmatas – Semjuela Kroketa vēsturiskā romāna "Melnais Duglass". Šī romāna ļaundaris Žils de Recs arī pielūdza nelabo un sadarbojās ar raganu un vilku baru – līdzīgi Saurona izgājieniem.

5. Tolkīns bija zvērināts katolis

Meibla Tolkīna nomira 1904. gadā, taču pirms nāves pārgāja Romas katoļticībā. Viņa norīkoja katoļu priesteri Tēvu Morganu par savu dēlu aizbildni. Attiecīgi Tolkīns visu dzīvi bija zvērināts katolis, turklāt uzticīgs tradīcijām. Kad Vatikāns atļāva novadīt mises angļu valodā, Tolkīns joprojām spītīgi turpināja sniegt savas atbildes latīniski.

6. Tolkīnam bija dīvaina humora izjūta

Lai arī akadēmiķis, Tolkīns nepavisam nebija stīvs un garlaicīgs "sausiņš" – profesoram patika iebaudīt arī stiprākus dzērienus un kārtīgi pajokot. Reiz viņš "iznesa cauri" savu kaimiņu, pārģērbies par anglosakšu kareivi, un dzenāja nabaga vīru pa visu ielu, nikni vicinot cirvi. Vecumdienās Tolkīns mīlēja izjokot veikalu kasierus, kopā ar sīknaudu pasniedzot savas protēzes.

7. Tolkīna baiso zirnekļu pamatā bija fobija

"Hobitā" un "Gredzenu pavēlniekā" Tolkīns radīja baisu zirnekļu tēlus, tāpēc daudzi viņa lasītāji uzskatīja, ka rakstnieks neieredz zirnekļus – īpaši pēc tam, kad zirneklis viņu sakoda vēl zīdaiņa vecumā Dienvidāfrikā. Taču Tolkīns noliedza, ka viņam būtu īpašs naids pret zirnekļiem, un atzinās, ka tos radījis, lai pamatīgi nobiedētu savu dēlu Maiklu, kuram bija fobija no zirnekļiem.

8. Nacisti mīlēja Tolkīnu, taču viņš tos neieredzēja

Viduszemi rakstnieks izveidoja, balstoties uz seno norvēģu un ģermāņu kultūru, tāpēc nacistiem viņa agrīnie darbi patika. Taču pats rakstnieks necieta ne nacistus, ne Hitleru, ko nicīgi sauca par "prastu sīkaļu". 1938. gadā, kad vācu izdevēji cerēja izdot "Hobitu" Vācijā, viņam lūdza apstiprināt savu ārieša izcelsmi, uz ko saniknotais brits izskaidroja, kas patiesībā ir āriešu kultūra, un piebilda: "Ja pareizi saprotu, tad vēlaties uzzināt, vai neesmu ebreju izcelsmes, un mana vienīgā atbilde ir patiesa nožēla, ka man tik tiešām nav senču starp šīs apdāvinātās tautas pārstāvjiem."

9. Tolkīns Otrā pasaules kara laikā tika apmācīts kā kodu uzlauzējs, taču nestrādāja šajā darbā

Tolkīna valodu prasmes padarīja viņu par pirmšķirīgu kandidātu darbam militārajā pagrīdē. 1939. gada janvārī Tolkīnu lūdza pievienoties slepenā dienesta kriptogrāfijas nodaļai, un rakstnieks nekavējoties piekrita. Jau martā viņš apmeklēja trīs dienu kursus kodu uzlaušanā, tomēr viņa kārta pievienoties Alana Tjūringa un līdzīgu speciālistu komandai nekad nepienāca – 1939. gada oktobrī Tolkīnam paziņoja, ka viņa pakalpojumi militāristiem nebūs nepieciešami.

10. Tolkīns neuzrakstīja "Gredzenu pavēlnieku" kā triloģiju

"Gredzenu pavēlnieks" tika uzrakstīts laikā no 1937. līdz 1949. gadam, taču izdots trīs sējumos tikai 1954. un 1955. gadā. Pats autors to nebija iecerējis kā triloģiju – lēmumu par romāna sadalīšanu trīs sējumos pieņēma izdevēji, lai samazinātu finansiālos riskus. Pats Tolkīns bija neapmierināts ar šo lēmumu, taču izdevēju bažas neattaisnojās un jaunais darbs ievērojami pārspēja "Hobita" panākumus, kļūstot par vienu no visu laiku pārdotākajām grāmatām literatūras vēsturē.