Izdevniecībā "Neputns" iznākusi latviešu kultūrvēsturnieka un zinātnieka Andreja Johansona eseju izlase viņa dēla Pāvila Johansona sastādījumā, kas ievada autora 100. jubilejas gadu. Izlasē iekļautas esejas, kas sarakstītas laika posmā no 1953. līdz 1962. gadam un izdotas piecās eseju grāmatās. Grāmatas redaktors ir Raimonds Ķirķis, bet māksliniecisko noformējumu veidojusi Anna Aizsilniece.
Pāvils Johansons par sava tēva darbu esejistikā stāsta: “No saviem agrīniem bērnības gadiem atceros, ka starp citām ierastām virtuves skaņām no mātes puses šaurajā dzīvoklī Stokholmas priekšpilsētā Hēgerstēnā klaudzēja dīvaini trokšņi. Izrādījās, ka tie bija visai neritmiski piesitieni uz sarkanas "Olivetti" rakstāmmašīnas taustiņiem. Pamazām, vēlā vakara stundā iemiegot, pieradu pie šīm skaņām, bet man nebija ne jausmas, ka tās veidoja tekstus, pat grāmatas, kas ar laiku tiks augsti novērtētas. Kamēr es sapņoju par futbolu, Andrejs bija iedziļinājies gan vecos, gan tajā laikā aktuālos rakstītos avotos, no kurām viņš smēla izziņas, kas viņa rakstos tika veidotas analīzēs un slēdzienos stilistiski, ritmiski pievilcīgā veidā.”
Interese par literatūru un kultūru Andrejam Johansonam parādās agri, jau 14 gadu vecumā viņš publicējas skolas žurnālā, kam seko dzejoļu rakstīšana, atdzejošana, kultūrvēsturisku un folkoras monogrāfiju veidošana visa mūža garumā. Eseju žanram Johansons pievēršas, dzīvojot trimdā (1945. gadā Johansons emigrē uz Zviedriju, kur nodzīvo līdz mūža beigām).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
