Iznākusi kultūrvēsturnieka Andreja Johansona eseju izlase

Pāvils Johansons par sava tēva darbu esejistikā stāsta: “No saviem agrīniem bērnības gadiem atceros, ka starp citām ierastām virtuves skaņām no mātes puses šaurajā dzīvoklī Stokholmas priekšpilsētā Hēgerstēnā klaudzēja dīvaini trokšņi. Izrādījās, ka tie bija visai neritmiski piesitieni uz sarkanas "Olivetti" rakstāmmašīnas taustiņiem. Pamazām, vēlā vakara stundā iemiegot, pieradu pie šīm skaņām, bet man nebija ne jausmas, ka tās veidoja tekstus, pat grāmatas, kas ar laiku tiks augsti novērtētas. Kamēr es sapņoju par futbolu, Andrejs bija iedziļinājies gan vecos, gan tajā laikā aktuālos rakstītos avotos, no kurām viņš smēla izziņas, kas viņa rakstos tika veidotas analīzēs un slēdzienos stilistiski, ritmiski pievilcīgā veidā.”

Interese par literatūru un kultūru Andrejam Johansonam parādās agri, jau 14 gadu vecumā viņš publicējas skolas žurnālā, kam seko dzejoļu rakstīšana, atdzejošana, kultūrvēsturisku un folkoras monogrāfiju veidošana visa mūža garumā. Eseju žanram Johansons pievēršas, dzīvojot trimdā (1945. gadā Johansons emigrē uz Zviedriju, kur nodzīvo līdz mūža beigām).

“Johansona nozīme trimdas sabiedrības intelektuālajos pūliņos ir neatsverama, tomēr mēs šīs esejas tagad lasām jau vairāk nekā pusgadsimtu pēc to sarakstīšanas. Kā rakstības stilā, tā arī domāšanas matricās Johansona teksti ir pilni sava laikmeta zīmju. Johansons vēl pārstāv to laiku, kad izglītotam cilvēkam zināt Romas imperatoru secību bija tikpat likumsakarīgi, cik nesenāko norišu hronoloģiju. Klasiskais mantojums viņa darbā ir acīmredzams katrā teikumā. Un, lai arī tas ir būtisks vielas apguvē un izklāstā, Johansonu no mūsu laika šķir gana plašs intelektuāls lēciens,” atklāj grāmatas redaktors un pēcvārda autors Raimonds Ķirķis.