'Palieciet kopā ar mums!' Saruna ar ukraiņu rakstnieci Katerinu Babkinu

Babkina ir daudzu stāstu, romānu, dzejas, lugu un scenāriju autore. Ukrainā īpaši populāri ir autores stāsti bērniem, savukārt viņas romāns "Sonja" 2013. gadā iekļuva BBC prēmijas "Gada grāmata" kandidātu sarakstā, bet 2021. gadā Babkina saņēma ANGELUS Centrāleiropas literatūras balvu un Natālijas Gorbaņevskas balvu par grāmatu "Mans vectēvs dejoja vislabāk".

Kopš Krievijas visaptverošās invāzijas Ukrainā sākuma rakstniece ar gadu veco meitiņu un mammu atrodas Vroclavā, Polijā, kur turpina rakstīt, sniegt intervijas starptautiskajiem medijiem par savā dzimtenē notiekošo un sadarbojas ar dažādām labdarības organizācijām.

Katerinu būs iespējams satikt 31. maijā "Punctum" festivāla programmas pasākumā "Pēkšņi es atrodos gājienā", kur viņa lasīs savu stāstu.

Jūs šobrīd esat Polijā – kā nolēmāt no Ukrainas izbraukt un kā līdz Polijai nokļuvāt?

Mana situācija šobrīd ir stabila un diezgan laba – ja ukraiņa situāciju šobrīd vispār var saukt par labu. Pirmo nakti pēc kara sākšanās es kopā ar gadu veco meitiņu un mammu, kura ir jau gados, pavadīju bumbu patvertnē Kijivā, bet jau nākamajā dienā nolēmu, ka laiks Kijivu atstāt un doties uz Rietumukrainu. 

Tas bija visai sarežģīts brauciens, jo krievu karaspēks centās ielenkt Kijivu, un mums nācās braukt pa maziem grants un meža ceļiem, pārvietojoties starp mazpilsētām. Tādējādi brauciens, kam būtu jāilgst aptuveni sešas stundas, ilga 20 stundas. Ar mums kopā brauca mana izdevēja. Mūsu plāns bija nokļūt Ternopiļā, kur viņas brālim bija brīvs dzīvoklis. Kad mēs tur nokļuvām, pagulējām tikai trīs stundas, un tad jau arī tur sāka skanēt sirēnas. 

Sapratu, ka man atkal būs ar bērnu jāskrien uz bumbu patvertni, bet to darīt nevēlējos – šķita, ka mēs tik un tā būsim apdraudētas, tāpēc es atkal iesēdināju meitu un mammu mašīnā un devos Polijas robežas virzienā.