Būtisko par Knutu Skujenieku – dzejnieku, atdzejotāju, literatūrzinātnieku, domātāju par savu tautu, valodu un tās vērtībām – nevar ielikt viena raksta slejās. Tas atrodams, pirmkārt, dzejā un rakstos, Knuta atdzejas okeānā; enciklopēdijās, pētījumos, uzejams intervijās ar Knutu, ar kurām, par laimi, mediji pēdējo gadu gaitā ir bijuši samērā dāsni. Par Knuta biogrāfijas iespējami precīzu un daudzdimensionālu pierakstu rūpējies gan viņš pats, gan viņa rakstu sastādītāja, literatūrzinātniece Inta Čaklā, gan citi dzejas un atdzejas pētnieki. Arī vairāki Knuta draugi, tuvākie kolēģi, bez kuriem, tāpat kā bez Knuta, nav iedomājama tāda latviešu dzeja un tāda Latvijas izjūta Eiropas kultūras kopainā, kādā daudzi no mums dzīvo patlaban.
Sākumā viņu ir daudz. Knuts un Vizma. Knuts un Leons, Knuts un Imants Auziņš, Knuts un Uldis, Knuts un Māris Čaklais, Knuts un Jānis Rokpelnis, Knuts un Juris Kronbergs, Knuts un Guntars Godiņš. Knuts pasākumos, baltā kreklā, Knuts Varšavā PEN kongresā ar kolēģiem no visas pasaules – kā Latvijas pārstāvis un atjaunotā PEN kluba vadītājs. Knuts, saņemot Triju zvaigžņu ordeni 1995. gadā vai Baltijas Asamblejas balvu 2008. gadā (šie ir tikai daži no valsts un starptautiskajiem apbalvojumiem). Vizma Belševica reiz stāstīja, kā nopriecājusies, ka jaunais kolēģis ieradās studēt Maskavas Maksima Gorkija Literatūras institūtā, jo kopā būs spēcīgāka latviešu dzejas balss; Knuts studijas pabeidza 1961. gadā, to laikā no sirds sadraudzējies ar igauņu dzejnieku, atdzejotāju Matsu Trātu, kurš arī šovasar aizgājis mūžībā.
Es ar Knutu Skujenieku iepazīstos skolas laikā dāvanā saņemtā krājumā "Sēkla sniegā" (1990) – poētiskās jaudas un motīvu daudzveidības ziņā aizvien grūti pārspējamā izlasē, pēc tam metos citā grāmatiņā ar garām un buramvārdiskām dzejprozas rindām – "Mūžīgs pusmēness" (1993). (No katras grāmatas varētu citēt daudz – bet lai lasītājiem paliek pašu lasīšanas pieredze.) Vienubrīd tieku arī pie "Lirika un balsis" dzejas un atdzejas sējuma, pirmās un ilgi gaidītās Knuta dzejas grāmatas (1978), un tad jau arī mīlas lirikas krājuma "Iesien baltā lakatiņā" (1986). Skatos uz grāmatas nosaukumu un vārdiem "mīlas lirika", jūtu, ka žanra piederība šeit ilustrē maz; tā ir šķietami ļoti laicīga dzeja, kas ierauj mūs pārlaicīgajā – lasot neviens vairs nevar būt mazs cilvēks ar mazuzticamām maņām un nepanesamu jūtu nastu. Atsevišķus opusus autors pats reizumis nosaucis vēl tiešāk: par erotisko dzeju, bez kautrības vai mulsuma, kā jau arī daudz senāko juteklisko tekstu, "Dziesmu Dziesmas" atdzejotājam (1993) piederas. Siltums un vienkāršība, ar kādu Knuts prot dzejā runāt par ikdienišķo un par augsto vienlaikus, atbalsojas ne tikai no viņa priekšgājēju, piemēram, Čaka dzejas, bet arī no Bībeles poētikas un tautasdziesmām; šāds dziļš sakņojums arī ir starp tām vērtībām, ko Knuts akcentē, izvēloties tulkojamos darbus.
Klātienes pieredzējumi: Knuts lasījumos ikgadējās Dzejas dienās, īpašos pasākumos, piemēram, tad, kad Latvijā viesojas kāds no Knuta tulkotajiem autoriem; Knuts Jauno autoru seminārā māca mūs, tobrīd pusaudžus, nebūt liekvārdīgiem, bet joko tā, ka mums pielec tikai pēc gadiem. Pamazām – Knuts Kopotos rakstos, kas gadu pa gadam nāk klāt. Tad atdzejas apdzīvotie lauki: Knuts un Federiko Garsija Lorka, Knuts un Gabriela Mistrāla, Knuts un Janis Rics, Knuts un visdažādāko paaudžu leiši (vienmēr tieši tā sakot – galu galā, Knuts ir no leišmales un zina, ko runā!), Knuts un poļu starpkaru perioda avangards, Knuts un viņa dziedamais Karls Mikaels Belmans, un zviedru intonāciju dažādība, Knuts un dānietes Ingeras Kristensenas sonetu vainags, Knuts un baltkrievu valoda, Knuts un tautasdziesmas no malu malām, tostarp no valodām, kuru nosaukumus kāds varbūt pirmoreiz uzzina tieši no viņa, jo atdzejotājs par katru no tām runā kā par tuvu un pazīstamu, nevērtēdams, vai tā ir starp viņa tuvākajām vai dzejai, folkloras materiālu lasīšanai apgūtām, ikdienā Latvijā nepielietojamām mēlēm. Nekādu "lielu" un "mazu" valodu viņam nav, ir valodas, ko gribas dzirdēt dzīvas.
Knuta vēriens – aptvert šo pasauli vārdiem, iedot savējiem visu, visu labāko, ko iespējams izlasīt visās pazīstamajās rakstu zīmēs – nezinātniski izsakoties, šīs vērtības kopā ar kolēģu ieguldījumu, piemēram, Vizmas milzīgo prasīgumu pret sevi dzejā un atdzejā, Ulža demiurga vērienu un drosmi, citu dzejnieku-atdzejotāju intensīvo darbu un ieinteresētību, bija latviešu atdzejas skolas jaudas pamatā. Mācīties klāt, atdot visu dzejniekam pieejamo bagātību atdzejas darbā, jo atdzeja tikpat skaisti atdod dzejai spēku atpakaļ – Knuts un kolēģi mudināja dzejas jaunpienācējus mēģināt to pašu. Saņemt drosmi iet iekšā svešās valodās var mājās, kas valodām ir atvērtas, jo ir pārliecība, ka savējā – nepazudīs. Pārliecību, ka var pastiept roku un paņemt to, sākotnēji svešo skanējumu, pietuvināties tam, ieraudzīt līdzības ar iepriekš zināmo, apņēmību nemitīgi mācīties klāt – to visu Knuts sevī attīstījis līdz apbrīnojamībai. Bez šīs drosmes un iekšējās nepieciešamības atdzejoto kultūras bagātību klāsts būtu mazāks, grūti pat aptvert, kāds. Knuta un viņa talantīgo draugu "piegājiens valodām", centieni atdzejā panākt absolūtu formas un satura atbilsmi, precizitāti, pārradīt dzejoli jaunā dzejolī (nevis dzejoli – dzejoļa tulkojumā!) ļāva viņiem pašiem nelikties mierā ar atdzejas darbu, kā arī skolot tos, kas darītu šo darbu tālāk. Reizēm mēdz teikt, ka meistariem ir konkrēti mācekļi, kāds noslēgts loks – par Knutu runājot, manuprāt, ietekmes lauks nav nosakāms dažos Latvijas dzejnieku uzvārdos; pirmkārt, tas iet pāri Latvijas kultūrtelpas robežām un gan dzejā, gan atdzejā, gan attieksmē pret esību kā tādu ir, laimīgā kārtā, visai nemērāmi plašs.
Tad viņi divi – Knuts un Inta. Abu kāzu bilde tik daudzās grāmatās un publikācijās – bezbēdīgi, drosmīgi jauni cilvēki, kam, izrādās, visa iedomājamā bezbēdība un drosme būs jāpierāda pēc tam, cauri mūžam. Knuts un Inta pasākumos, dārzā, mājā, sarunās. Abi svin jubilejas, skaita kopā nodzīvoto laiku, neizraujot no tā lēģera laika atrautību, kas sākās uzreiz pēc laulībām. 1962. gadā Knuts Skujenieks tiek nepamatoti notiesāts par pretpadomju aģitāciju un neziņošanu par bīstamiem valsts noziegumiem, septiņus nākamos gadus līdz 1969. gadam dzejnieks pavada ieslodzījumā nometnē Mordovijā (reabilitēts tiek 1989. gadā). Lēģera laiks, Knutam un Intai runājot, šķiet, biežāk parādās piebildēs, palīgteikumos. Arī stāstos par draugiem, par izdzīvojušajiem lēģera biedriem, ar kuriem Knuts sargāja draudzību, tiekoties, cik iespējams, regulāri. Atmiņās par to, kādas dziesmas skanējušas vilciena kupejā, kad Inta braukusi Knutu apciemot. Kā Knuts gaidījis viņas un kolēģu sūtītās grāmatas, avīzes. Kā meties tur tulkot Lorku no palienētas grāmatas turpat barakas priekšā; kā mācījies valodas, svinējis svētkus, tieši lēģera gados saprotot, ka brīvību viņam nevar atņemt. Kā abi ar Intu dzīvojuši dažos kvadrātmetros sākumā pēc atgriešanās Latvijā. Kā bērni, Māra un Jānis, ir mazi, tad pēkšņi – jau mazbērni, ar kuriem Knuts lepojās katrā sarunā. Tajās reizēs, kad Knuts ieminas, ka no jaunības draugiem, skolas un studiju biedriem tikai retais vairs palicis, atliek vien domās piebilst – nu, jā, tiem pārējiem taču nav blakus Intas!
Abi pavisam pietuvinātā lasījumā – vēstulēs, kas iedvesmojušas ne tikai, bet arī muzikālo kamerizrādi "Kro-Kro" Ineses Mičules režijā ar Sniedzes Prauliņas dziesmām. Knuts iedziļinājās tajā, kā un ko uztver, translē un pamana viņa lasītāji, tostarp citu mākslu meistari. Viņa dzeja skan dažādu paaudžu latviešu komponistu veikumā – solistu balsīs vai Dziesmusvētku kopkorī, vai bardu ģitāras pavadījumā. Knuts daudzu atmiņās skan arī jokos, asprātīgu sarunu dzirkstelītēs, kas trāpīgi nolaižas īstajās vietās, visviens, vai nopietnā intervijā medijiem, vai kolēģu aizrautīgos runas plūdumos.
Tad Knuts viens pats. Dzejolī. Grāmatas veltījuma ierakstā, pilnīgi nolobītā sarunā par dzeju (tur – nekādas jauniņo saudzīgas pamācīšanas, bet tiešums!) pie autobusa pieturas, kur viņš iznāca pavadīt nevis pēdējā, bet pirmajā no viesošanās reizēm Salaspilī. (Toreiz saņēmu drosmi, uzrunāju Knutu būt par redaktoru manai otrajai grāmatai, gribēju kādu lielu vētījošu skatienu tekstiem, kam žanru ar sava dzejoļa "trubadūru", galu galā, arī viņš nemanot ierādījis.) Vērīgi un smalki Knuts ne tikai uzgāja vājākos savienojumus cita tekstos; ar lielu pietāti un atvērtību viņš lasīja jaunāko dzejnieku veikumu, vērtējot citstarp to, vai dzejoļi ir dzīvi, notiekoši valodā, ietverto emociju īstumā. Nebija tāda autora te vai man būtiskajā Polijā, par kura tekstiem ar Knutu nevarētu apspriesties. Viņa vērojumi un vērtējumi par dzeju, par atdzejas veikumiem, par kļūdām man, tāpat kā daudziem citiem, ir atskaites punktu kopums, ko nevar aizstāt vai nomainīt.
Dziesma – vārds, ko Knuts lieto ar īpašu siltumu, dārgums – šķiet, tomēr ir pretstats vienatnīgumam. Knuta mīlēto un daudzu gadu gaitā sarūpēto un pulēto Eiropas tautas dziesmu klāsts jaunākajā to izdevumā "Es mīlu tikai tad, kad dziedu" lasītāju gaismu ieraudzīja nupat, 2021. gadā ar apgāda "Neputns" gādību; Māra Salēja un atdzejotāja kopā sastādītais krājums paspēja uz Knuta 85. dzimšanas dienu. Knuts bija ļoti gandarīts, ka "pēdējais viņa mūža darbs ir godam nostrādāts", tīkami rokās paņemams, ja gribam – līdzi pasaulē vadājams. Savukārt Knuta atdzejas un pētnieciskā darba instrumenti: dažādu tautu folkloras, folkloristikas bibliotēka, vārdnīcas un tūkstošiem citu vērtību jau savlaicīgi dāvinātas Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Atdot daļu savu māju – vismaz tā es uztveru mājas bibliotēku – nezināmiem ļaudīm kas, cerams, strādās ar šiem valodu un vērtību spietiem Knuta plauktos, – tā ir ne tikai drosme vai labvēlība, bet ikdienas prātam neaptverama saskaņa ar kaut ko, ko mulsuma brīdī var dēvēt par laiku. Pabeigt, izdarīt, ielikt īstajās rokās, nolasīt, pateikt labu vārdu, pasmieties kopā – to visu taču mēs mēdzam nepaspēt. Knuts, zinu un ticu, daudz ko no tā paspēja, apzināti strādādams arī šos iepriekšējos gadus. Viņš juta un domāja līdzi visam būtiskajam, kam ejam cauri kā eiropieši, latvieši, dzejnieki, cilvēki...
Kad pienāk ziņa – aizgājis tuvs cilvēks, autoritāte, kolēģis, sirsnīgs namatēvs tiešā un pārnestā nozīmē... – protams, atmiņas sāk šķirt savu grāmatu no beigām uz sākumu. Iepriekšējā, tātad pēdējā tikšanās. Jāņi aiz muguras, vasara vēl priekšā, Knuts priecājas satikties, stāstīt – dažus stāstus atkal un dažus pirmoreiz. Nedzirdētajos stāstos viņš, man par izbrīnu, pēkšņi ir mazs, viens pats vai ar brāli Leonu, skrien tēvam pretī, gaida no Rīgas atbraucam, gaida parunāties – bet tādu iespēju maz. Knuts aug pie vecvecākiem Kurmenes Mūru dzirnavās – tās ir viņa stiprās mājas, lai arī bez mātes un būtībā arī bez tēva. Tur vecāmāte kara laikā ar dažādajiem ienācējiem runā trīs četrās valodās. Valodai ir dzīvības vērtība, šo vērtību uzreiz saprot arī bērns. Tiklīdz tev ir valoda, tu vairs neesi pavisam viens. Dabū vēl vairākas klāt – un jau ir kur pieturēties arī tad, kad tev mēģina kaut ko noplēst nost. Knuta dzeju grāmatās, antoloģijās atdzejotu var lasīt lietuviešu, igauņu, zviedru, ukraiņu, dāņu, poļu, itāļu, armēņu, spāņu, bulgāru, vācu, angļu, krievu, čehu, islandiešu, serbu, maķedoniešu, nīderlandiešu, grieķu, čuvašu un citās valodās; savukārt, šajās un citās rakstošus autorus vai skanošas tautasdziesmas un balādes mēs varam baudīt latviski, jo Knuts tā gribēja un viņam tā vajadzēja.
Kamēr tā sēžam pie galda, Knuts stāsta un iepazīstina arī manu bērnu ar to mazo puiku no dzirnavām. Knuts skandē no galvas Ļesju Ukrainku, vienu no pirmajām savām atdzejotajām autorēm, dižu un arī folklorā, valodas iekšējā spriegojumā dzīvojošu ukraiņu dzejas klasiķi – protams, oriģinālvalodā; latviski šīs dzejnieces krājumu "Pērkona māsa" (1970) varam lasīt paši. Knuts piebilst šo to uzmundrinošu par nesalaužamo ukraiņu garu, ko labi pazīst kopš lēģera gadiem. Inta salej mums visiem kafiju. Iedod līdzi grāmatas un rabarberus, vienmēr tā – grāmata un kaut kas no dārza, stādāms vai apēdams, jo abi dod to, ko iekopuši, kas izaudzis skaists un liels. Atvadāmies – līdz nākamajai reizei. Kā sauks nogriezni, kurā dzīvojam pēc Knuta? Gribētos neteikt "bez". Gan sarunas, visiem dāvātās, publiskās, privātās, gan dzeja un atdzeja, šis smalkais, daudzu apbrīnotais audums, paliek un ir. Un "paldies" ir tāds mazs vārds, ko šīs dienas saule pārvērš trauslā, garā citu vārdu ēnā, ko, nākamreiz atverot Knuta rakstīto, izgaismos viņa mīlētā valoda.
2022. gada 25.-26. jūlijā
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
