Apgāds "Neputns" izdevis Jāņa Rokpeļņa rakstu otrais sējums, kurā pirmo reizi vienkopus lasāma visa autora proza. Sējumu sastādījusi un komentējusi Ilze Jansone, dizainu veidojusi Zane Ernštreite.
Lai arī Jānis Rokpelnis lielākoties pazīstams kā novators 20. gs. otrās puses dzejnieks, kurš vienlīdz būtisku nozīmi ir saglabājis arī pēc neatkarības atgūšanas, ievērības cienīgu vietu viņa radošajā biogrāfijā ieņem arī prozas teksti. Tie ir vairāki romāni, esejas un publicistikas darbi, kas galvenokārt fokusējas uz atgūtās brīvības un tās blakusparādību iztirzāšanu.
Rakstos ir apkopoti svarīgākie Jāņa Rokpeļņa prozas teksti, gan grāmatās iepriekš publicēti, gan tikai presē pieejami. Ir papildināta 2003. gadā izdotā eseju grāmata "...bet Dievs nav mazais bērns" ar esejām, kas laikrakstā "Diena" publicētas arī pēc 2002. gada. Lielākā daļa tekstu ir autora jaunā redakcijā, īpaši romāns "Virtuālais Fausts".
Sējuma sastādītāja Ilze Jansone izsakās: "Šķiet visai likumsakarīgi, ka teju viss Rokpeļņa prozas korpuss lasāms kā savstarpēji papildinoši darbi, lai arī tajos rodamais tonis ir atšķirīgs – te teksts kauc dēmonu balsīs, apmaldījies tukšumā, te iedziļinās mākslinieku darbos un viņu gaitās, te mīlestības pilnām acīm noglāsta ikvienu Rīgas namu, un te atkal pašironiskā inteliģencē prāto par norisēm Latvijā un ārpus tās.
Lai arī liels valodas meistars, Rokpelnis viscaur savā prozā paliek uzticīgs lakonismam, līdz ar to cakas un vijumus tajā velti meklēt. Tieši lakonismā arī ir viņa kā prozaiķa spēks – gluži kā spartietis viņš lieku nerunā un lasītāju ar ūdensgabaliem neapgrūtina, tā vietā kā spēlējoties pārbauda viņa enciklopēdiskās zināšanas, sirdsgudrību un spēju izgaršot valodu."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
