Grūti spriest, cik populārs šodien jaunu cilvēku vidū ir amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnegūts, taču pagājušā gadsimta 60. un 70. gados Amerikā viņš bija kļuvis par īstenu kulta autoru. Tas bija hipiju un kontrkultūras "ziedu laiks", un Vonnegūta postmodernā ironija un sirsnīgais cinisms atbalsojās miljoniem vidusskolēnu, studentu un citu uz pasauli niknu jauniešu prātos un sirdīs. Vonnegūts spēja gan smīdināt, gan saniknot, gan aizkustināt, un viņa rakstīto dzīves garumā droši vien varētu salīdzināt ar centieniem uzrakstīt "pasaules stulbuma vēsturi", ja pārfrāzējam populāro romānu "Kaķa šūpulis". Tikmēr fakts, ka Vonnegūta simtgade iekrīt Lāčplēša dienā, protams, ir tikai sagadīšanās. "Tā gadās," par to droši vien būtu teicis pats rakstnieks.
Rakstnieks Salmans Rušdi reiz salīdzināja Kurtu Vonnegūtu ar skumjo komiķi Bāsteru Kītonu, rakstot, ka "Vonnegūta dominējošā intonācija ir melanholija – tā ir balss, kas pieder cilvēkam, kurš pārdzīvojis milzu šausmas un turpina dzīvot, lai par tām izstāstītu pasaulei." Kaut arī Vonnegūta rakstnieka karjera aizsākās jau 50. gadu sākumā, pasaules mēroga popularitāti viņš ieguva tikai 60.-70. gadu mijā, kad iznāca romāni "Kaķa šūpulis", "Lopkautuve Nr. 5" un "'Čempionu brokastis".
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
