Uz bērnu laukumu atnāk pieaugušie. Vērdiņš par Žebera 'Ejas un asakas'

Līdzās dzejoļiem grāmatā atrodami arī deviņi nelieli sižetiski īsprozas darbi, kuru žanrisko piederību autors definējis – pasaka. Tie labi iederas grāmatas kompozīcijā un ļauj mazliet izvērstāk izstāstīt absurdi poētiskos sižetus, kuri nereti beidzas ar negaidītu pavērsienu. Interesanta sakritība: līdzīga grāmatas kompozīcija ir arī Marijas Luīzes Meļķes debijas krājumā "Nerealizēto potenciālu klubs", kas pieteikts kā dzejas un zibprozas grāmata. Iespējams, mēs tuvojamies brīdim, kad šķitīs ierasti vienos vākos apkopot ne tikai dažādas formas, bet arī žanru darbus, ja vien tie tematiski un intonatīvi kalpo grāmatas kopējai idejai un uzrunā mūsdienu lasītāja elastīgo, fragmentēto uztveri.

No vienas puses, jaunajā grāmatā varam saskatīt motīvus, kas Žeberu nodarbinājuši jau sen. Arī šeit cilvēks, dzīvnieks un mašīna atrodas jautrās mijattiecībās, labprāt stājoties viens otra vietā. Arī šeit pavīd folkloras un briesmu stāstu motīvi, kā arī urbāni un tehnoloģiski stāsti par lidotājiem, televizora vērotājiem un dažādu vecumu pilsētas iedzīvotājiem, kuru attiecības ar vecumu, lielumu un saprātu mēdz būt visdažādākās.

No otras puses, "Ejas un asakas" uzrāda, cik izplatīti ar bērnību saistītie motīvi bijuši viņa "pieaugušo" dzejoļos, kuros netrūkst dažādu ne/pieaugšanas stāstu un piedzīvojumu. Turklāt daži šeit publicētie dzejoļi jau pirms vairākiem gadiem publicēti žurnālā "Latvju Teksti" kā pieaugušajiem domāti teksti, piemēram, lakoniskais dzimtes tematikai veltītais "reiz": "reiz kādai apaļai sievietei / un četrkantainam vīrietim / piedzima trīsstūrains bērns. / puisītis vai meitenīte, / bija atkarīgs no tā, / kā viņu pagrieza." (73. lpp.) Fakts, ka jaunajā grāmatā šie teksti iederas pat ļoti labi, apliecina, ka robežas starp pieaugušā un bērna pasauli Žebera dzejā ir gaistošas.

Lai arī šie piedzīvojumi izsacīti atraktīvā, lakoniskā formā un šķiet piemēroti bērnu auditorijai, dažos no tiem dziļi paslēptā sentimenta patiesos apmērus droši vien sapratīs tikai pieaugušie. Kādā dzejolī lasām: "kad satumst, / pilsētas parkā / uz bērnu laukumu / atnāk pieaugušie. / viņi iesēžas šūpolēs, / šūpojas un skatās / sevī kā tālumā. / kad viņi beidz šūpoties / un dodas prom, / drēbes kļuvušas vaļīgas, / kurpes par lielu." (83. lpp.) Šādus un līdzīgus laika ritējumam veltītus tekstus droši vien dziļāk izjutīs lasošie vecāki, bet varbūt pat vecvecāki. Iespējams, krājums atkal uzjundīs nebeidzamās diskusijas par to, kāds saturs ir pieļaujams bērnu literatūrā, jo Žebers šai grāmatai sarūpējis arī mazliet jutekliskuma un makabru motīvu. Tomēr, kā rāda pieredze, bērni no šāda veida literatūras paņem to, kas rezonē ar viņu pasaules ainu, mazie huligānismi šajos dzejoļos uzskatāmi par mazu atalgojumu priekšā lasošajiem vecākiem. Kopējā grāmatas noskaņa ir elēģiska rezignācija par trauslo un gaistošo dzīvi, kuras centrālais simbols – ātri augošs bērns – vairākos dzejoļos izskrien cauri savam mūžam pārlieku ātri, pat nepamanījis savu pieaugšanu un novecošanu. Urbānā, tehnoloģizētā vide nereti kalpo kā fons, uz kura ātri skrienošais mūžs paslīd citiem garām nepamanīts un nenovērtēts.

Jaunā grāmata ļauj saskatīt jaunas variācijas arī mākslinieka Andra Brežes daiļradē. Ilustrācijas ir galvenokārt koši "ready-made" objekti, kuri sastāv no bērnu rotaļlietām un citām bērnībai piederīgām mantām, dažkārt tās papildinot ar paša radītiem zīmējumiem un skulpturāliem objektiem. To vidū ir vairāki mākslinieciski spoži metaforiski darbi, kurus var uzlūkot arī kā pašpietiekamu vizuālo mākslu. Piemēram, attēlā 74. lappusē redzams zils baloniņš, kas iesiets dzeloņdrātī. ("Lai būtu interesantāk?" par šo attēlu vaicāja kāda piecgadīga skatītāja/klausītāja.) Brežes mākslinieciskais rokraksts ir atpazīstams arī šajās ilustrācijās, lai arī to košums un izmantotie materiāli (šķiet, galvenokārt plastmasas rotaļlietas un sadzīves priekšmeti) ir viņam netipiski.

Lai arī Žebers publicējas jau kopš 1978. gada, "Ejas un asakas" ir tikai ceturtā viņa grāmata. Tā rāda, ka viņam piedurknē noteikti slēpjas vēl ne viens vien verbāls un vizuāls trumpis, kurus, cerams, kādreiz ieraudzīs arī lasītāji. Autora stila izjūta un prasme pārsteigt un satraukt lasītāju šķiet ieguvums visu vecumu auditorijai, tādēļ ir iemesls apsveikt mūsu gada labāko Eiropas bērnu grāmatu izdevniecību ar vēl vienu grāmatu, kuru lasošā ģimenē var dot no rokas rokā, lai katrs tajā atrastu kaut ko saistošu – pasmietos, pabaidītos, palauzītu galvu, papriecātos par autora asprātību un arī notraustu pa kādai asariņai.