Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".
Rjabčuks vieslektors vairākās ASV universitātēs, pašlaik ir mācībspēks Prinstonas Universitātē, arī Varšavas Universitātē un Ļvivas Universitātē. Vairāku dzejas krājumu un daudzu eseju grāmatu autors; regulāri publicē analītiskus rakstus par Ukrainas politiku, nacionālo identitāti, Ukrainas un kaimiņvalstu attiecībām. Pētniecisko interešu laukā arī kultūras un valodas politika un postkoloniālisms. Par jaunāko grāmatu "Nacionālista leksikons un citas esejas" 2022. gadā saņēmis Tarasa Ševčenko vārdā nosaukto Ukrainas valsts prēmiju.
Mikolu Rjabčuku satieku oktobra beigās Krakovā, rakstnieka Džozefa Konrada vārdā nosauktajā literatūras un diskusiju festivālā. Jau devīto reizi tajā pulcējas rakstnieki un publicisti no visas pasaules. Rjabčuks tikko ieradies no Ukrainas, bijis Kijivā un visu iepriekšējo dienu pavadījis vilcienā. Satiekamies viesnīcā, ir silta diena, šurpu turpu skraidelē iebraucēji un viesnīcas darbinieki, apkārt skan poļu, angļu, ukraiņu valoda. Klausos sarunbiedra mierīgajā balsī, kas drīzāk saplūst ar saulaino ainavu aiz durvīm, un manas ilgas atkal nonākt Ukrainā, piemēram, brīvā, tīrās un mierīgās balsīs zumošā Ļvivā, pieņemas spēkā.
Mikola Rjabčuks. Varam runāt poliski, lai arī poļu un angļu valoda manī dzīvo dažādos līmeņos. Angļu valoda man ir zinātnes valoda, tajā strādāju, mācu, arī rakstu. Poļu valoda man ir drīzāk māju valoda, nekad neesmu to mācījies, bet uzsūcis, tā teikt, no gaisa, jo bērnību pavadīju Ļvivā. Tāpēc, ja nu iekrīt kādi termini no angļu valodas, lūkosim, ko ar tiem iesākt.
Man savukārt jāatzīstas — neesmu žurnāliste, bet dzejniece un atdzejotāja, tāpēc var gadīties, ka mūsu saruna kādā brīdī kļūst vairāk poētiska nekā lietišķa. Arī no jūsu darbiem vispirms lasīju dzeju latviešu valodā pieejamajos atdzejojumos un tikai tagad ķēros pie esejām.
Oho, kas tie bija par dzejoļiem — vai Leona Brieža tulkotie? Šķiet, viņš reiz ko taisīja "Avotam".
Man gadījās Jāņa Sirmbārža atdzejojumi, bet zinu, ka dzeja antoloģijā "Vējš no Ukrainas" nav jūsu vienīgā publikācija Latvijā. Gribu uzdot jautājumu par jūsu eseju krājumu "Nacionālista leksikons". Tikko pabeidzu to lasīt oriģinālā, atbraucu šurp un nopirku jūsu jaunāko poļu valodā tulkoto grāmatu ar nosaukumu "Četrpadsmitā no beigām. Stāsti par mūsdienu Ukrainu". Izrādās, tā ir viena un tā pati grāmata!
Gandrīz tā pati, ar nelielām izmaiņām, jā.
Vai gadās, ka jums jātaisnojas auditorijai, piemēram, par nosaukumu "Nacionālista leksikons"? Kas noteica šādu poļu izdevuma nosaukuma maiņu?
Jā, nosaukumu mainīt ierosināja poļu izdevēji, baisā poļu cenzūra, kā es smejos. Labi zinu, ka oriģinālā jaušamo ironiju poļi nenolasītu, tāpēc nosaukuma maiņai piekritu uzreiz. Es saprotu, kā "nacionālists" tiek uztverts Polijas vidē, šim vārdam ir ārkārtīgi negatīva nokrāsa. Negribēju kaitināt un sadusmot auditoriju, īpaši jau tāpēc, ka šeit neviens tik labi nezina, kas ir Mikola Rjabčuks un ko viņš ar to domājis.
Nopietni runājot, es vēlētos lietot šo terminu anglosakšiem pieņemtajā nozīmē, tātad — neitrāli. Protams, tam ir divas nozīmes: ofensīvā, kurā nacionālists slepkavo un tiecas uzkundzēties un celt savu nāciju pāri citām; un otra — defensīvā, kurā nacionālists cīnās par savu valsti, aizstāv to pret pārspēku un vēlas tikai un vienīgi vienlīdzīgas tiesības.
Poļi vēlas to saukt par patriotismu — labi, lai būtu patriotisms. Protams, kaut kādā mērā tā ir un paliek manipulācija ar jēdzieniem. Gluži kā tajā anekdotē: patriotisms ir tas, ko jūtu pats, bet nacionālisms — tas, ko jūt visi pārējie.
Tautas atbrīvošanās karš bez šī otrā nacionālisma nav iespējams, tāpēc pašlaik ikviens ukrainis ir nacionālists — mums ir jācīnās un jāaizstāvas, tik vien. Nacionālisms aizstāvības nozīmē nevienu neapdraud.
Vai domājat, ka šis karš arī t. s. "vecajai Eiropai" atklās šo atšķirību? Vai tā sapratīs, par ko jūs cīnāties?
Zināma atmoda šajos jautājumos ir sākusies, pārmaiņas ir jūtamas, taču tās notiek ļoti, ļoti lēni un par vēlu. 1991. gads nepalika nepamanīts, taču reakcija nebija gana ātra. Kādu laiku par Ukrainu nācās lasīt tādus virsrakstus kā "valsts no nekurienes", taču pēc šīm desmitgadēm varu teikt, ka Rietumi mūsu signālus uztver, diemžēl reaģē ar ārkārtīgu novēlošanos.
"Krievija izstājas no Krievijas" — apmēram tā Rietumiem 1991. gadā lielākoties izskatījās Ukraina. Tiem bija jāmaina veids, kā vispār par šo reģionu runāt un domāt.
Dažās nopietnās augstskolās tapa, piemēram, kvalitatīvas ukrainistikas studijas, pētījumi, iznāca grāmatas — reizēm pat visai labas — par politiku, saimniecisko dzīvi, vēsturi. Tas vairs nebija gluži tukšs lauks kā līdz 1991. gadam, kad Rietumi uz Ukrainu skatījās caur impērijas prizmu — tāds skatījums bija institucionalizēts it visur, sākot no mācību grāmatām līdz popkultūrai. Ja kāds stāstīja ko pretēju, to nosauca par trako, par nacionālistu.
Tas skāra arī akadēmisko vidi. Pašlaik lasu ukraiņu pētnieku atmiņas par pēckara posmu, un visi kā viens saka — jā, bija gandrīz neiespējami runāt ar Rietumu kolēģiem par ukraiņiem būtiskām tēmām. Tie nedaudzie ukraiņu zinātnieki, kuriem izdevās karjera Rietumos, visbiežāk pētīja marginālas tēmas. Tas sāka mainīties tikai ar 1991. gadu. Par laimi, pašlaik vairs nav tā, ka ukraiņu tēmas ārvalstu universitātēs pētītu tikai paši ukraiņi.
Tomēr īsta dekolonizācija visās jomās notiek tikai tagad, līdz ar pilna apmēra karu. Tiek lobīta nost pamatīgā stereotipu un pārpratumu kārta. Beidzot sāk apjaust, ka Kijivas Krievzeme nav nekāda krievu zeme, tāpat kā Rumānija nav romiešu, un tā tālāk. Mums priekšā vēl ir milzīgs darbs, karš ir paātrinājis revīzijas procesu, bet ar to vien nepietiks.
Būtiski, lai visi apzinātos, ka šī izpratnes maiņa vairs nav atceļama un apturama.
Tieši tā, gadu gadiem ir valdījusi impērijas uzspiesta interpretācija tādā common wisdom līmenī. Šis karš ir arī agrākās nezināšanas, Rietumu arogances, neiedziļināšanās sekas. Tik daudzus gadus klausīties propagandā, skatīties uz austrumu bloka valstīm ar Krievijas acīm, tolerēt Putina kliķi, pat sekmēt šī monstra radīšanu — tas nepaliek bez sekām.
Vajadzēja sākt domāt jau 1999. gadā. Protams, Putinam nākot pie varas, bija lietas, ko nevarēja uzreiz pierādīt, nevarēja nosaukt viņu par barbaru vai bandītu, jo nebija tiesas, kas to varētu pateikt. Bet izvēlēties uzmanīgāku pieeju taču varēja! Nebija jēgas sarīkot viņam stāvovācijas Bundestāgā, kā to darīja visa vācu parlamentārā elite uzreiz pēc šī KGB pārstāvja nākšanas pie varas! Tas ir tas pats, kurš sēdināja aiz restēm jūsu disidentus!
Sarīko slaktiņu Čečenijā — dabū Francijas Goda leģiona ordeni; uzbrūk Gruzijai — saņem kārtējo uzslavu no amerikāņiem, kārtējo sadarbības piedāvājumu, paplašina ietekmi, sāk būvēt "Nord Stream 1".
Vajadzēja adekvātu reakciju uz šīm lietām, parādīt, ka ir robeža, — bet šāda signāla nebija. Bija kaut kādas niecīgas Rietumu sankcijas, bet kopumā business as usual. Nu, atvainojiet!
Lasīju, ka 1991. gadā, strādājot žurnālā "Vsesvit" (Всесвіт), izlēmāt "publicēt Milošu no beigām", proti, neapejamā darba "Sagūstītais prāts" publicēšanu sākāt ar nodaļu par baltiešiem.
Tas bija visai nervozs lēmums pēc asiņainā Viļņas un Rīgas janvāra. Taču paust solidaritāti ar Baltijas valstīm tobrīd šķita izšķiroši. Ar manu ievadu to publicēt sadūšojās pat galvenais redaktors Olehs Mikitenko, kurš parasti baidījās no visa, jo nāca no 30. gados nogalināta rakstnieka ģimenes. Arī tobrīd bailes bija saprotamas — gaisā karājās puča rēgs.
Vai iespējams salīdzināt pārmaiņas, kas Ukrainā notika tolaik, ar tām, kas notiek tagad?
Tas, kas notika tolaik, tomēr bija paredzamāks, jo 90. gadu sākumā lūzums notika un ļaudis devās ielās arī citviet — Tbilisi, Viļņā, Rīgā. PSRS bija pilnīgi bankrotējusi un kļuvusi absolūti atkarīga no aizdevumiem — neba aiz lielas mīlestības pret demokrātiju daudz kas piepeši bija iespējams. Patlaban... Godīgi sakot, arī es negaidīju šādu neslēptu un pilna apjoma iebrukumu. Likās — Krievija mēģinās izlikties, ka nekas nenotiek, varbūt aizsūtīs kādu palīgā "saviem separātistiem" un tā tālāk. Realitāte vairākkārt pārspēja jebkādus pieļāvumus.
Kā vērtējat šī brīža ukraiņu literatūru?
Kara laikā izcila jaunrade daiļliteratūrā nav iespējama. Es tādai neticu. Nedomāju, ka tagad var atrast izcilu metaforu, slīpēt vārdus dzejā, kamēr tiek slaktēti cilvēki... Mums tas vārds "māksla" te ir trāpīgs — šobrīd tas viss ir mākslīgs, uztaisīts, kaut kas tajā ir arī lieks un izskaistināts. Tas viss ir gan vajadzīgs, taču šobrīd — neiespējams. Adorno bija taisnība par dzeju un Aušvicu. Bet līdzīgi ir arī ar prozu. It īpaši romānā taču vajadzīgi izsvērti varoņi, nianses, kontroversijas, neviennozīmība... Kādas gan nianses iespējams uzburt patlaban, kad ir balts vai melns, labs vai slikts. Šobrīd nav nianšu. Karš ir dokumentālās literatūras — reportāžas, dienasgrāmatu — laiks. Dokumentālā kino laiks.
Šķiet, dzeja arī kaut kādā mērā kļūst dokumentāla.
Var jau būt... Varbūt ir kādi dzejoļi, kuri fiksē, atspoguļo šī brīža sajūtas, bet nekas nenāk prātā. Šis varētu būt arī patriotisku dzejoļu tapšanas laiks: aģitatīvu, pacilājošu tekstu un uzsaukumu rakstīšanas iespēja, bet diez vai kas vairāk.
Latviešu kultūrā dzejai pārmaiņu un lūzumu laikos — vismaz ļaužu atmiņās — ir ļoti liela nozīme. Kā ir Ukrainā, vai ļaudīm ir nepieciešami kādi pravieši dzejā, stiprinoši vārdi?
Protams, literatūra vienmēr ir vajadzīga — kā domāšanas paplašinājums, kā dažādības skola, tai ir daudz funkciju. Tā var dot pat piemērus, kā reaģēt un tikt galā dažādās situācijās. Lasīt — tā ir tāda kā prāta un emociju vingrošana.
Sava tiesa vajadzīguma ir arī patriotiskajai, uzmundrinošajai tekstu līnijai. Nemaz nerunājot par dzeju, kas, pēc Eliota, ir valodas izaugsmes galvenais rīks, un tās galvenā atbildība ir pašas valodas priekšā. Dzeja paplašina valodas iespējas un mūsu iespējas savu izteiksmi slīpēt un slīpēt, un izsacīt vissarežģītākās lietas, tiešām izteikt neizsakāmo. Bet, šķiet, tas viss ir nolikts malā.
Atskatoties vēsturē, Ukrainai vienmēr bijušas milzīgas problēmas ar komunikāciju — vispirms jau tāpēc, ka tā ļoti ilgi bija it kā atšķelta no pasaules un tās vietā komunikāciju bija uzņēmusies impērija. Viena būtiska uzvara šajā nevienlīdzīgajā cīņā bija žurnāla "Vsesvit"1, kurš iznāca līdz 1934. gadam, atdzimšana Hruščova laikā 1958. gadā. "Vsesvit" publicēja tulkoto literatūru.
Tātad tulkotā literatūra arī tobrīd nospēlēja savu lomu.
Vēl vairāk — gandrīz neticamā kārtā tika panākts, ka žurnālā ukrainiski bija iespējams publicēt arī to, kas krievu valodā vēl nebija publicēts. Jāatceras, ka tas bija sistēmā, kurā pat Kārli Marksu bija aizliegts tulkot vai citēt no oriģināla, tas bija jātulko no krievu valodas! Ukrainā krievu valodā lasošie varēja pievērsties ukraiņu valodai, piemēram, Markesu vispirms varēja izlasīt ukrainiski. Bija arī kontroversiālas publikācijas, it kā popkultūra, kas aizgāja pa visu PSRS, piemēram, Mario Pjūzo "Krusttēvs" turpinājumos.
Līdz ar "Vsesvit" atjaunojās nopietna ukraiņu tulkošanas skola. Spēcīga tulkotāju skola bija izveidojusies 20. gados, īsajā atdzimšanas, t. s. ukrainizācijas periodā. Tajā laikā tapa apjomīgi, aizvien ietekmīgi tulkojumi, daudzsējumu klasikas izdevumi utt. 30. gados galvenokārt tulkoja no starpniekvalodas, protams, tā bija krievu valoda.
80. gados gan sākās reakcija, žurnāls tika iznīdēts, un tika aizliegts publicēt to, kā vēl nebija krievu valodā.
Taču pēdējais posms — sākot no 2014. gada — ir bijis ukraiņu kultūrai ļoti auglīgs, jo beidzot tika ieviesti stingri krievu kultūras, tajā skaitā populārās kultūras, importa aizliegumi no Krievijas. Normālā situācijā jau mūsu tirgus ar Krievijas tirgu nevar konkurēt — cilvēki maksā ar maciņu, ierastā situācijā nedomā nacionālo vērtību kategorijās. Pat kino līdz 2014. gadam nebija daudz īsteni "ukrainiska" satura — visādi kopražojumi Krievijas tirgum un tā tālāk. Tas pats mūzikā. Tagad jebkādas šaubas, kādu saturu ir jēdzīgi radīt un patērēt, ir gaisušas.
Jādomā, ka pēc kara vairs nebūs nekādas vēlmes ielēkt atpakaļ agrākajos sadarbības modeļos.
Tagad jebkas, kas saistīts ar Krieviju, ir kļuvis toksisks. Nevaru pat iedomāties, pie kā pēc laika it kā varētu atgriezties. Varbūt pie atsevišķiem klasikas darbiem. Pašlaik šis mantojums dažādos līmeņos tiek ignorēts un izsmiets — un pamatoti. Nenoliedzu, ka pastāv vērtīgi teksti un darbi, taču kara laikā tas viss darbojas simboliskā līmenī par labu agresoram. Nav tagad nekādas "maigās varas"!
Kara situācijā tā palīdz reālajai, "cietajai" varai, it kā intensīvi samazina, izskaistina noziedzīgas varas nodarīto. Šķietami visi saprot, ka Krievija ir agresīva un noziedzīga valsts, tomēr piesauc "visus tos skaistos darbus" tās vēsturē. Mēs vairs nevaram ar to nodarboties. Mums, jums tas ir skaidrs. Taču Rietumos vēl aizvien — ne līdz galam.
Starp citu, Rīgā Puškina un Ševčenko pieminekļi stāv vienā parkā.
(Smejas.) Uff!
Starp parka daļām ir kanāls, ja nu tas ko līdz. (Mēģinu jokot.)
Esmu bijis Rīgā, bet neatceros tos redzējis. Šobrīd, kara laikā, visām impērijas zīmēm, arī kultūrai, ir jātiek noliktām malā. Pēc gadiem droši vien varēs to visu izvērtēt, pārdomāt. Veikt revīziju, pielikt kādu komentāru izpratnei. Piemēram: Dostojevskis bija labs rakstnieks, taču viņš bija arī šovinists, antisemīts un polonofobs... — un tā tālāk. Brodskis u. c. Par to visu ir jārunā bez aplinkiem.
Bet kara laikā jāpamana, piemēram, intervija ar Ermitāžas direktoru, kurš ar lepnumu runā par to, ka "ikviena mūsu izstāde ārzemēs savā ziņā ir speciālā operācija". Viņš atklāj kārtis, apliecina, ka ir tās pašas mašinērijas daļa. Putins cīnās ar raķetēm, muzeja direktors — ar gleznām. Par prātiem.
Vai jūsu grāmatā minētais fenomens — "divas trešdaļas ukraiņu", kas iepriekšējos pārdesmit gadus nosacītās aptaujās plūstoši pielāgo savu viedokli atkarībā no jautājuma uzdevēja un jautājuma formas — pēc šī kara mainīsies?
Šis neprāts, ka divas trešdaļas var vienlaikus lietot ikdienā kultūras saturu ukraiņu valodā, un arī divas trešdaļas tiklab — krievu, nupat ir beidzies. Tā vairs nekad nebūs.
Realitātē viena un tā pati sabiedrības daļa spēja gan būt par visu ukrainisko, gan skumt pēc padomiskajām reālijām un iztēlotās padomju-krievu-ukraiņu-pareizticīgo pasaules. Cilvēki vienlaikus gribēja gan Eiropas Savienību, gan savienību ar Baltkrieviju utt., tāda ambivalence. Karš šo duālismu ir izbeidzis. Vairums cilvēku tagad ir noteiktā pozīcijā — cīnās par Ukrainu. Protams, bija arī tādi, kuriem pārliecība lika pāriet otrā pusē.
Šķiet, kultūras jomā Ukrainā tomēr kolaborantu ir maz.
Taisnība, kultūrā kolaborantu praktiski nav. Taču nebija liela arī tā striktā daļa, kura savā ģimenē sistemātiski runāja ukraiņu valodā un strādāja Ukrainā un Ukrainai, nevis skatījās, kur bizness labāk iet vai karjerai lielākas iespējas.
Es teiktu vēl vairāk — tagad ir pilsoniskās apziņas triumfa laiks. Viss, kas cilvēkus šķīra, ir kļuvis nesvarīgs, jo ir lielās lietas, valsts liktenis, kas ir svarīgāks par visu. Varbūt privātās dzīves sfērā šie dalījumi paliek, bet publiskajā dzīvē pilnībā valda pilsoniskā apziņa.
Mēnesi pēc kara sākuma pamanīju, ka mani ukraiņu draugi, kolēģi sociālajos tīklos apmainās ar diezgan asiem komentāriem, sadaloties tajos, kas palikuši Ukrainā, un tajos (pārsvarā sievietes, bērni), kas devušies prom. Daudzi pārmetumi aizbraucējiem bija ļoti rūgti. Gandrīz vai gribējās iejaukties un lūgt — tikai nešķelieties, mīļie! Latvijā šī trimdas un sašķeltības pieredze ir diezgan sarežģīta.
Šis dalījums nebūs paliekošs un būtisks. Drīzāk domāju par to, ka iepriekšējos gadu desmitos krietna daļa laulību izveidojās jauktas — starp ukraiņiem un krieviem, un izvēles situācijās, kā rāda nesenākā vēsture, vairums izvēlējās palikt ukraiņu pusē.
Obligāts valodas un vēstures eksāmens, lai saņemtu pilsonību, Ukrainā ir ieviests tikai tagad.
Porošenko pirms sava termiņa beigām vēl paspēja parakstīt likumu, kurš uzliek pienākumu apkalpojošajā sfērā runāt ukraiņu valodā. Līdz tam nereti gadījās, ka iegāju, piemēram, veikalā vai restorānā un mani tur uzrunāja krieviski. Cik labi, ka Zelenskis šo likumu nepaspēja atcelt, lai gan tādas vēsmas bija!
Šķiet, tēma par dažādiem varas pārstāvjiem un to pārmaiņām pirms un pēc 24. februāra prasītu, mazākais, atsevišķu sarunu.
Allaž atceros brīnišķīgo Roselīni filmu "Il Generale della Rovere". Filma saņēmusi "Zelta lauvu" Venēcijas filmu festivālā un spoži parāda valdnieka psiholoģisko transformāciju. Noteikti iesaku noskatīties. Saku to nedaudz ironiski, taču filma tiešām palīdz šo to saprast.
Atgriežoties pie Miloša "Sagūstītā prāta", kurā cita starpā teikts, ka vēsture ir kļuvusi par Dievu, gribu vaicāt, vai šis Dievs nav kļuvis par bargu.
Milošam jau tas Dievs, cik atceros, bija minēts drusku sarkastiski, saspēlējot ar marksistisko dialektiku. No vienas puses, es nekādam determinismam neticu, bet, no otras puses, ir zināmas matricas, kuru ietvaros mēs varam attīstīties. Teiksim, mūs nedefinē tikai ģenētiskais kods, varam attīstīties dažādi, un tomēr šis kods nekur nepaliks, tam būs sava loma, turklāt ilgi.
Tāpat ar vēsturi — tā daudz ko nosaka, taču noteiktā trajektorijā ir pieejamas arī izvēles. 1991. gadā Ukrainā nevarējām ieviest tādas izmaiņas, kas būtu tikpat manāmas kā Polijā vai Latvijā. Mums ir citas attiecības ar koloniālo pagātni. Taču pašlaik un turpmāk mums ir iespēja darboties, un to nevajag palaist garām.
Turklāt mums kā tautai ir arī labi piemēri, teiksim, Pirmās Žečpospolitas laiks, kas, līdzīgi kā Hābsburgu laiks, daudz ko deva Ukrainas sabiedriskajai un politiskajai vērtību sistēmai. Būtiski, ka Pirmā Žečpospolita, Polijas-Lietuvas lielvalsts, ievirzīja Ukrainu varbūt ne lielas bagātības, bet pilnīgi noteikti eiropeiskas nākotnes ceļā. Tā tomēr bija elitāra — šļahtas, augstdzimušo republika. Ukraina pieņēma šīs pamatvērtības. Karalis tika izvēlēts. Tika pieņemts, ka vara nav absolūta. Starp dažādiem varas slāņiem attiecības bija regulētas. Bija tiesiskums. Protams, ne mūsdienu izpratnē, bet pastāvēja pats tiesību jēdziens. Ļoti svarīgs bija goda, godīguma jēdziens. Ar to Ukraina arī ļoti atšķiras [no Krievijas].
Te laikam jāiezīmē arī Ukrainas himnā minētie kozaki.
Kozaki ir otrs būtiskais elements Ukrainas valstiskuma pamatprincpu izcelsmē, jā. Arī kozakiem brīvība un gods nozīmēja visu, un šim mītam ir ļoti liela nozīme nacionālās identitātes veidošanā. To izmantoja gan romantisma laikā, ļoti koši un vērienīgi šo mītu nostiprinot, gan vēlāk. Paradoksālā kārtā arī agrākā Hābsburgu daļa — Rietumukraina — šo kozaku mītu pārņēma, lai arī tautas kustības sākumi, pretēji citā mītā nostiprinātajam, nav vis meklējami Galīcijā, bet gan Harkivā. Tur koncentrējās kozaku elite; vairums bija asimilēti un lojāli vēlākajai Ukrainai. Viņiem šo statusu vajadzēja sargāt un nemitīgi apliecināt: mēs cīnījāmies par pareizticīgās pasaules vērtībām, mēs cīnījāmies ar musulmaņiem utt., un šī nepieciešamība lika atrast un atrakt senus manuskriptus un hronikas, lai dotu mītam vēsturisku pamatojumu. Ar laiku tā izveidojās par kultūras kustību.
Harkivā 1805. gadā dibināta pirmā universitāte Ukrainā, profesori bija vai nu vietējie, vai vācu, studenti pārstāvēja arī kozaku eliti. Pēc tam šī kustība pārcēlās uz Kijivu, un tikai 20. gadsimta otrajā pusē šis vērtību kopums nonāca un tika pieņemts Rietumukrainā, kur 700 gadu garumā līdz tam bija Polija, kā saka — chłopi i popi, zemnieki un popi. Un šī grieķu katoļu garīdzniecības daļa nebūt ne uzreiz pieņēma kozaku pārstāvētās nacionālās vērtības, galu galā, viņi taču ar tiem pašiem kozakiem bija salīdzinoši nesen visai skaudri cīnījušies. Un tiem bija ticis vairāk nekā parastiem katoļiem, jo grieķu katoļus kozaki uzskatīja par nodevējiem. Galīcijā pat šobrīd tik ierasto personvārdu nebija, arī Bohdans, Natālija, Ihors tikai 19. gadsimta otrajā pusē ienāca no Ukrainas austrumiem.
Kādos vēsturiskos aspektos vēl aizvien ir jūtams Ukrainas dalījums?
Te varētu izstāstīt mazu alegoriju, precīzāk, faktu no amerikāņu pētnieka Kīta Dārdena (Keith Darden) pētījuma par 2010. gada vēlēšanām Ukrainā, kad vissīvāk sacentās Jūlija Timošenko un Viktors Janukovičs. Tika pētīti vēlēšanu rezultāti specifiskā apgabalā pie Odesas, Baltas pilsētiņā Baltas rajonā, ko sadala Kodimas upe.
Šī pilsēta vēsturiski bija divi dažādi miesti: Balta dienvidu krastā un Juzefgruda (ukraiņu valodā: Juzefhrada) ziemeļu krastā. Viena ietilpa Osmaņu impērijā, otra — Žečpospolitā. Un vēlēšanu rezultāti abās šīs pilsētiņas pusēs krasi atšķīrās vēl 2010. gadā! Tie cilvēki vismaz gadsimtu jau dzīvoja pie vienas varas, skatījās to pašu propagandu, no demokrātijas un sociālā aspekta raugoties, tiem bija vienlīdzīgs stāvoklis, taču piepeši izgaismojās atšķirības: pārliecinoša Janukoviča uzvara dienvidu daļā un knapa uzvara ziemeļu daļā. Atšķirību grūti izskaidrot bez tā, ka ņem vērā 300 gadus seno pagātni, kas veidojusi atšķirīgu attieksmi pret varu un noturību pret uzspiestām vērtībām.
Arī no savas bērnības atceros šādu atšķirību pastāvēšanu — itin kā mikrolīmenī. Lai arī dzīvojām Rietumukrainā, vecāki nebūt neaudzināja mani pretpadomiskā garā, drīzāk vēlējās, lai skolā nav nepatikšanu. Tāpēc neko daudz viņi neizrādīja, taču kā bērns redzēju, ka mani vecāki neuzticas varai, ir pret to skeptiski. Manīju, ka viņi to izsmej, ka atstāj šo to noklusētu.
Poļu kultūrā aizvien aktuāls ir atskats uz Galīciju kā kultūrapgabalu un noteiktu vērtību iemiesojumu. Kā uz to skatāties jūs?
Savā ziņā Galīcija ir izturējusi cauri laikiem, tur izdevies saglabāt ukrainisku garu. Visi, kas iebrauca no Austrumukrainas, gadu gadiem brīnījās, ka Ļvivā uz ielas var dzirdēt ukraiņu valodu. Saprotiet, tiem, kuri ieradās kaut no Kijivas, cilvēks, kurš ārpus mājas runā ukrainiski, nozīmēja vai nu īsteni iecirtīgu nacionālistu, kas padomju laikā neko labu nesolīja, vai arī pilnīgu lauķi — muļķi, jo runāšana ukrainiski tika pieciesta, ja to darīja šķietami neizglītoti cilvēki. Bet — lai zinātnieki runātu ukrainiski! Ārpus mājas! Ar krievu valodā runājošajiem! Tas, lūk, bija demaršs.
Kad 80. gadu sākumā pārvācos dzīvot uz Kijivu, bija grūti pierast pie citādiem viedokļiem valodas jautājumos. Kaimiņiene mums ar sievu neviltotās rūpēs aizrādīja, lai taču nerunājam ar savu mazo meitu ukrainiski. Tādā iejūtībā, izmisumā lūdza "nebojāt bērnam dzīvi", jo skaidrs, ka pieaugušajiem var būt savi dullumi, bet kālab bērnu lemt pazemojumiem...
Meita gan jau tagad pateicīga...
Meita brīvi runā kādās desmit valodās, un viss ar viņu ir kārtībā.
Gribu vaicāt par jūsu ilggadējo darbu starptautiskās literatūras balvas "Angelus" žūrijā. Kāds ir jūsu iespaids — vai Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu literatūrā aizvien iespējams saskatīt kādas vienojošas tēmas, motīvus?
Mūsu reģiona literatūras interešu centrā aizvien vēl lielā mērā ir vēsture, un ar to tiešām mēs atšķiramies no daudzām Rietumu tekstu ievirzēm. Pat tad, ja teksts it kā ir par tagadni, zināma atkāpšanās pagātnē, mēģinājumi to saprast un interpretēt, par laimi, turpinās.
Pirmpublikācija žurnālā "Domuzīme", 2022. gada 6. nr.
Žurnāls Visums; dibināts 1925. gadā, iznācis līdz 1934. gadam divreiz mēnesī.
Ingmāra Balode (1981) ir latviešu dzejniece, tulkotāja, atdzejotāja. Publicējusi trīs dzejoļu krājumus, jaunākais — "Dzejoļi pēc mūsu ēras" (2020). Tulko un atdzejo no poļu valodas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
