'Tu mani saproti, čunčuriņ?' Recenzija par Viļa Lācīša jaunāko romānu

Izcila debija var kļūt arī par smagu mākslinieka nastu, ja visi viņa turpmākie darbi tiek nemitīgi salīdzināti ar pirmo. Vilis Lācītis savu rokrakstu un stāstnieka balsi bija atradis jau debijas romānā "Stroika ar skatu uz Londonu" (2010), ko savulaik latviešu kritika vērtēja ļoti augstu. Lācītim tiešām bija izdevies smalks, dēkains stāstījums par latviešu viesstrādnieku likstām un uzvarām Lielbritānijā – par sarežģītu tēmu, ko rakstnieks pasniedza viegli, ar humoru, bez gaudulīgas grūtsirdības un "viss ir slikti" naratīva. (Gandrīz vienlaikus ar "Stroiku" Lietuvā par emigrantu likteņiem tika iestudēta Marjus Ivaškeviča smeldzīgā luga "Izraidītie" Oskara Koršunova režijā – līdzīga tēma, bet pilnīgi cita intonācija; 2014. gadā tā nonāca arī uz Dailes teātra skatuves.)

Lācīša jaunākais romāns – "Oxforda ar skatu uz universitāti" (2023) – ir apzināta parafrāze par viņa pirmo un vienlaikus slavenāko darbu, taču šoreiz uzmanības centrā ir nevis sūrā melnstrādnieka ikdiena, bet gan cilvēka tiekšanās pēc izglītības. Romāna galvenais varonis (tāpat kā "Stroikā") ir Vilis, kas stāsta par pieredzi Lielbritānijā ap 2017.–2018. gadu. Pēc bakalaura grāda iegūšanas Londonas Universitātē viņš strādā Anglijas galvaspilsētas krodziņā par vietnieku saimniecības jautājumos jeb rokcilvēku (kā viņš pats tulko angļu valodas vārdu "handyman") – meistaru, kas prot visu salabot un uzturēt ēku tehniskā kārtībā. Vai iegūtajam bakalaura diplomam ir kāda jēga? Vilis ironizē, ka ar to varētu aizlīmēt noplīsušo tapeti, jo kā tualetes papīrs tas neder – pārāk biezs.