Četrdesmit gadu ilgās literārās karjeras laikā Teds Hjūzs (1930–1998) bija ievērojama personība britu rakstniecības ainavā, un tāds viņš ir joprojām, raksta izdevniecības pārstāvji. Viņš bija sarežģīta personība ar plašu atstāto mantojumu, kas tāpat kā viņa privātā dzīve raisījis ne mazums pretrunīgu vērtējumu, tomēr būtu grūti noliegt, ka Hjūzu apvij britu "dižā dzejnieka", klasiķa aura. Iespējams, viņu varētu saukt par "pēdējo dižo dzejnieku" britu literatūrā. Zīmīgi, ka Hjūzs bija pēdējais Anglijas Dzejnieks laureāts, kuram šo titulu piešķīra uz mūžu, nevis ierobežotu laiku, kā tas notiek tagad.
Atdzejotājs Arvis Viguls grāmatas ievadā raksta: "Hjūzs uzskatīja – un ar savu daiļradi to arī pierādīja –, ka dzeja atklāj autora iekšējo būtību, lai arī kā dzejnieks tam pretotos. Intervijā žurnālam "The Paris Review" viņš sacījis: "Kad tu apsēdies ar pildspalvu rokā, katrs tavas dzīves gads ir tieši līdzās, saslēgts komunikācijā starp tavām smadzenēm un rakstošo roku…" Visas Hjūza personības šķautnes atspoguļojas viņa dzejā – rakstnieks, dēls, vīrs, mīļākais, tēvs, kaislīgs makšķernieks, lopkopis, dabas aizstāvis, Dzejnieks laureāts, karaļnama draugs, atdzejotājs, pasaules dzejas popularizētājs, bet arī mistiķis, kurš ticēja astroloģijai un pārdabiskajiem spēkiem, bet okeāna otrā pusē viņš ieguva briesmoņa, ļaunā vīra, "viņas (Silvijas Plātas) vīra" seju."
Izlases redaktors Kārlis Vērdiņš. Sērijas dizains: Andris Breže.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
