Lai bērni lasītu. Žurnāla 'Domuzīme' saruna par bērnu literatūru un lasītprasmi

Inguna Ula Cepīte ir autore un Jura Zvirgzdiņa bērnu grāmatu līdzautore, izdevniecības "Pētergailis" vadītāja. Apgāda 33 pastāvēšanas gados izdotas daudzas bērnu grāmatas.

Daina Ozoliņa ir sešu grāmatu autore, lielākoties raksta pamatskolas vecuma bērniem, sadarbojas ar izdevniecību "Zvaigzne ABC". Viņa ir izglītības un mācību speciāliste ar pieredzi stratēģiskās komunikācijas, sabiedrisko attiecību un pedagoģijas jomā. Ozoliņas populārākie darbi – "Ziemā vajag sniegu!", "Atmaskot direktori" un "Pandēmijas detektīvi" (populārākā grāmata "Lasīšanas stafetē 2022" vecuma grupās 8–11 un 12–15 gadi).

Luīze Pastore ir pilna laika bērnu rakstniece. Popularizējot savus darbus, brauc uz pirmsskolas izglītības iestādēm, skolām, bibliotēkām, darbojas programmā "Skolas soma". Grāmatas izdevusi apgādā "Neputns", "Liels un mazs" un "Aminori". Jaunākais darbs "Slepenā parole. Izlaušanās no pils" – iznācis šovasar.

Līva Kukle ir izdevniecības "Latvijas Mediji" bērnu grāmatu redaktore.

Saruna publicēta sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Kā jūs raksturotu latviešu bērnu oriģinālliteratūras pašreizējo ainu Latvijā?

Cepīte. Profesionāļi saredz, ka lielākā izdevumu daļa ir komercliteratūra, bet mazākā – tā sauktā kvalitatīvā literatūra. Ņemot vērā latviski lasošo lasītāju ne pārāk lielo skaitu, tomēr jāpriecājas, ka daži no šiem kvalitatīvajiem segmentiem ir tik labi aizpildīti.

Lasītājiem ir viedoklis, ka bērniem domāto grāmatu ir ārprātīgi daudz, un no šī daudzuma izvēlēties ir grūti.

Pastore. Salīdzinot ar laiku pirms 15 gadiem, šodien kvalitatīvās bērnu literatūras tiešām ir daudz vairāk. Taču aizvien ne pietiekami. Vecāki nereti stāsta, ka "beidzot izdevās pierunāt manu zēnu izlasīt to un to jūsu grāmatu" un ka viņi uzreiz gribētu dot viņam nākamo, lai lasīšana turpinātos. Diemžēl autoru, kas raksta bērniem, Latvijā ir ārkārtīgi maz, un esošie nevar radīt tik daudz sēriju, kuras "apēst" citu pēc citas kā saulespuķu sēkliņas. Gribas ieteikt mūsu pašu autorus, nevis tulkojumus, bet nav, ko ieteikt! Man par to sāp sirds. Jo, tiklīdz tas zēns ir sācis lasīt un viņam gribas vēl, es to uztveru kā savu uzdevumu – ieteikt kādu no latviešu autoriem. Visai literatūras nozarei nāktu par labu, ja tieši bērniem un pusaudžiem domātu tekstu taptu vairāk.

Ozoliņa. Pēdējos gados latviešu jaunie autori mēģina rakstīt arī tādos mums neierastos žanros kā zinātniskā fantastika, mistērija, šausmu stāsti, un līdz ar to bērniem un vecākiem ir lielākas iespējas izvēlēties no daudzveidīgāka piedāvājuma. Bērni savu literāro gaumi attīsta ar laiku, tāpēc vieta grāmatplauktā ir gan komiksiem, gan grāmatām ar nelielu teksta apjomu, jo tās ir pirmais solis uz patikšanu lasīt.

Manuprāt, latviešu autoru darbi tomēr pietiekami labi konkurē ar tulkotajām grāmatām, kuru, jāatzīst, šobrīd ir ļoti daudz. Tām ir arī spēcīgāks mārketings, turklāt bērni, pusaudži daudz lasa arī angliski.

Pastore. Savukārt igauņu bērnu proza vienkārši ir pārāka par mūsu. Mēs esam stiprāki ilustrācijā.

Cepīte. Diemžēl jau tradicionāli mēs esam dzejnieku tauta, bet igauņi – prozistu tauta. Un tas izpaužas gan bērnu, gan pieaugušo literatūrā. Latviešiem ar prozu un vēstījumu allaž bijis problemātiski, un to uzvārdu, spožo darbu ir gaužām maz.

Grāmatu un grāmatiņu ir izdots daudz, bet tādu pazīstamu tēlu, piemēram, kā Sprīdītis un Antiņš, kas agrāk bija zināmi katram latviešu bērnam, pašlaik nav.

Pastore. Mums ir Ucipuci.

Cepīte. Tās ir sērijas mazajiem – ir Tuta, ir Ucipuci. Savulaik ļoti labi aizgāja Jura Zvirgzdiņa tēls Tobiass, joprojām grāmatu izstādēs cilvēki jautā, vai nav iznākusi kāda jauna Tobiasa grāmata, jo grib lasīt nākamo.

Pastore. Lupatiņus pazīst. Man, piemēram, nav svarīgi, lai manus tēlus sajūdz ar digitālo vidi, ar animācijām un tamlīdzīgi, bet forši, ka ir autori, kuri uzreiz domā plašāk.

Cepīte. Lupatiņi radās no animācijas filmas, tēli jau bija pazīstami, un grāmatai auditorija bija garantēta.

Pastore. Tieši tāpat "Runājošo suņu" komikss radās pēc animācijas filmas, kas tapa pēc manas grāmatas "Maskačkas stāsts". Izdevniecībai būtu jāizvērtē katra manuskripta un ilustrāciju potenciāls, varbūt uzreiz vajag rīkot masveidīgu kampaņu, nevis izdot grāmatiņu un tad skatīties, kādu interesi tā raisa. Jo ne bērni, ne vecāki bieži nezina, ko grib. Ja atnāk un parāda – lūk, te ir Ucipuci, kas jau zināms no televīzijas raidījumiem, cilvēki atgriežas arī pie grāmatas formāta.

Cepīte. Šajā gadījumā tas ir milzīgs pašas autores mārketings, kurā Zane Zusta sevi ir ieguldījusi gadiem ilgi. Tas ir patiešām realizējies komercprojekts, apaudzis ar visu ko.

Ozoliņa. Man bija doma savu grāmatu varoņiem sociālajos tīklos izveidot kontus, bērni ar tiem varētu sarakstīties. Bet tad es apjautu, ka tas prasīs lielu iesaisti katru dienu! Paturēšu šo ideju prātā, varbūt īstenosies vēlāk.

Pastore. Pirms desmit gadiem autoru attieksme pret iesaistīšanos savu darbu popularizēšanā bija daudz noraidošāka. Jo "rakstnieks ir rakstnieks, nevis kaut kāds mārketinga cilvēks, man taču nav pašam sev aste jāceļ". Es to jutu, kad bērnu literatūrā ienācu kā jauns un sprigans cilvēks, kuram ir pieredze mārketingā.

Man ir svarīgi satikt lasītāju, pati vienmēr izdomāju, kādas aktivitātes un ierosmes es pedagogiem sagatavošu, kā komunicēšu, lai saņemtu atgriezenisko saiti.

Pēdējos gados rakstu ar domu – kā ar savu tēlu starpniecību palīdzēt bērniem labāk apgūt lasīšanas prasmi. Nedrīkstu rakstīt vienkāršāk vai primitīvāk, bet man ir jāizdomā, kā tekstu padarīt aizraujošāku, lai bērns to tiešām gribētu izlasīt.

Kā jūs izvēlaties, kurā žanrā un kurai vecuma grupai rakstīt? Grāmatnīcās ir diezgan skaidri nodalīts – šeit trīsgadniekiem, šeit piecgadniekiem domātās grāmatiņas.

Cepīte. Pie manis stāsts vienkārši atnāk. Varbūt racionāla plānošana ir lietderīga, ja iecerēts rakstīt veselu sēriju. "Emma un ekrāni" man galu galā uzrakstījās mazliet vecākiem bērniem, nekā sākotnēji biju domājusi.

Ozoliņa. Es rakstu 5.–9. klases bērniem un pusaudžiem, jo 19 gadu vecumā sāku strādāt skolā un tieši šo vecuma posmu iepazinu vislabāk. Man teica: "Ārprāts, kā tu vari strādāt skolā ar šī vecuma bērniem, tā ir visbriesmīgākā auditorija!" Bet mēs atradām kopēju valodu.

Cepīte. Autoru, kas raksta šai vecuma grupai, Latvijā nekad nav bijis daudz, Māris Rungulis un vēl daži.

Pastore. Jo vairāk es uzzinu par bērnu attīstības psiholoģiju un uztveres īpatnībām pa grupām un vecuma posmiem, jo lielāku atbildību jūtu. Kad pie manis atnāk teksts, es tam saku: "Es tagad tevi likšu konkrētā vecumposma kastē." Jo vienu un to pašu stāstu var uzrakstīt dažādi atkarībā no vajadzības.

"Laimes bērnus" es pilnīgi mierīgi varēju uzrakstīt piecgadniekiem, bet uzrakstīju vecākiem bērniem, taču tūdaļ iznāks "Laimes govs" – tajā pašā stāstā izmantoju citus valodas līdzekļus, lai atbilstu pirmsskolas vecumam. Man liekas, ka ir ļoti būtiski grāmatas auditoriju izprast un tai piemēroti arī rakstīt.

Es būtu priecīga, ja Liepājas Universitāte padomātu par rakstniecības kursu ar specializāciju bērnu literatūrā. Tā tomēr prasa citus uzsvarus un citu rakstības veidu. Tāpat ir vajadzīgs apgūt bērnu attīstības psiholoģijas pamatkursu.

Kad ir tīri pedagoģisks materiāls un kad – jau literatūra?

Ozoliņa. Otro grāmatu "Burvīgās brīvdienas" rakstīju ar pedagoģisku uzstādījumu, tā ir par bērnu braukšanu pie vecmāmiņas un dzīvošanu laukos, kur mīt latviešu mitoloģiskie tēli. Tikko bija iznācis "Harijs Poters", un es teicu – mums taču pašiem arī ir daudz lielisku tēlu, lūk, Pērkons un Meža māte! Rakstot iedziļinājos mitoloģijas vārdnīcā un visādās enciklopēdijās. Literatūras skolotājiem grāmata ļoti patika un noderēja.

Cepīte. Manuprāt, galvenā tomēr ir darba literārā vērtība. Par grāmatu "Cekulaina zīle dzied" saņēmu atsauksmes, ka tā ir lieliska Rīgas un visas Latvijas vēstures grāmata bērniem. Arī kopā ar Juri Zvirgzdiņu rakstot saturiski ļoti izglītojošo grāmatu "Tobiass un Tama lielajā Eiropas bibliotēku ceļojumā", nesaistījām to ar pedagoģiskām pieejām. Pēc tam gan tikām aicināti kopā ar metodiķiem veidot materiālus skolai.

Pastore. Jaunais "Mākslas detektīvs" par Rundāles pili kaut kādā ziņā pilda pedagoģisko funkciju. Grāmata ir detektīvstāsts, kuram klāt nāk uzdevumi jeb "kvesti". Lasītājs nevar saprast grāmatas galveno intrigu, ja nepilda uzdevumus, nemin paroles, neseko līdzi tekstam. Beigās slepeno paroli, arī varoni tas atklāj pats un ierauga tikai savā iztēlē. Iepriekš bija jānoskaidro, vai bērni šo ieceri vispār uztver. Pēdējā laikā atsevišķus tekstus pirms izdošanas testēju. Ārvalstu izdevniecībās tagad ir "sensitivity readers" – eksperti, kas novērtē, vai grāmatas teksts ir labi uztverams, vai nav aizvainojošs vai diskriminējošs. Man svarīgi – vai teksts bērniem ir saprotams.

Kādi ir jaunie lasītāji, kas lasa angļu valodā, lasa telefonos, dzīvojas pa "TikTok"?

Pastore. Tas ir acīmredzami, ka šodienas bērni domā fragmentārāk, ļoti sadrumstaloti, arī viņu uztvere ir citāda. Veidojot grāmatu pusaudzim, teksta blāķis ir jāsadala tā, lai viņš ik pa brīdim var atpūsties un tad atkal palasīt, lai ir piesaistošs vizuālais noformējums. "TikTok" un digitālās jomas patēriņš ļoti ietekmē to, kā pusaudži izsakās. Teikumu konstrukcijas latviešu valodā ir visai savādas.

Ozoliņa. Toties e-grāmatas nav izkonkurējušas drukātās grāmatas, daudzi lasa abos formātos. Tikšanās reizēs mudinu bērnus izmantot telefonu lietderīgi, piemēram, atrast grāmatā minētās lokācijas vietas vai detektīva pavedienus, nevis atdot telefonam visu uzmanību un brīvo laiku tāpat vien. Manuprāt, jāmāca bērniem tehnoloģijas izmantot pilnvērtīgi, jo tās ir uz palikšanu.

"TikTok" un citi sociālie tīkli nekur nepazudīs. Tur ir joki, tur ir "do it yourself", un tur ir arī stāsti, tikai ļoti koncentrētā veidā.

Tomēr ir jautājums, kas ar šo paaudzi notiks, kad augstskolā viņiem dažu dienu laikā liks izlasīt 10 rakstus? Vai darbavietā iepazīties ar Ministru kabineta noteikumiem. Ja neprot ātri lasīt, analizēt tekstu un izteikt par to viedokli, būs sarežģīti.

Pastore. Nesen Nacionālā bibliotēka rīkoja konferenci par bērnu un jauniešu lasītprasmi, un kāda pasniedzēja stāstīja, ka topošie pedagogi viņai teikuši: "Jūsu kurss ir ļoti interesants, bet jūs mums liekat pārāk daudz lasīt!"

Igaunijas pārstāve konferencē pastāstīja, ka bērnībā ir vajadzīgi tikai trīs gadi, lai izveidotos vāja lasītprasme. Tātad – ja trešajā klasē bērns lasa ar grūtībām, daudz kas viņa attīstībā jau ir zaudēts. Pirmajos trīs skolas gados ir jāieliek lasītprasmes pamati, un nevis agresīvi uzspiežot, bet ar rotaļu un dabiskas mācīšanās palīdzību.

Bērni un pusaudži saka – "grāmatas man nepatīk un es grāmatas nelasu" – nevis tāpēc, ka mēs slikti rakstītu, bet tāpēc, ka ir izstrādājušās bailes, kauns, riebums pret tekstu un lasīšanu kā prasmi. "Es neprotu labi lasīt – man riebjas grāmatas!"

Ozoliņa. Lasīšana prasa lielāku piepūli nekā animācijas vai video skatīšanās. Šo auditoriju ir grūti pārliecināt.

Jaunākā starptautiskā lasītprasmes novērtēšanas pētījuma rezultāti beidzot liek skaļi runāt par slikto lasīšanas prasmi Latvijā. Diezgan daudzi sestklasnieki, it īpaši zēni, īsti neprot lasīt. Cilvēks spēj burtiski izlasīt kādus noteikumus, instrukcijas, bet tekstu pilnvērtīgi izprast nespēj. Bērni atsauksmēs par grāmatām, piemēram, raksta: "Tēlam notika laba lieta, tas man patika. Tēlam notika slikta lieta, tas man nepatika." Ar to stāsta izpratne beidzas.

Cepīte. Kādreiz skolā nedēļā bija piecas literatūras stundas. Cik ir tagad?

Pastore. Tāpēc nešausmināsimies par PIRLS (Starptautiska lasītprasmes novērtēšanas pētījuma) rezultātiem bērnu vidū. Atliek paskatīties uz bērnu vecākiem. Lasīšana augstu nekotējas, ģimenes ikdienā nelasa. Ir vecāki, kas saka: "Esmu savu mājasdarbiņu izpildījis. Lasīju priekšā, motivēju bērnu, kāpēc bērns nelasa?" Bet sarunā ar vecākiem noskaidrojas, ka netiek uzturēta disciplīna attiecībā uz bērnu digitālo mediju patēriņu. Vai arī ļoti tiek ņemts vērā bērna teiktais, ka viņam nepatīk lasīt, un "es viņu cienu".

Lasīšana ne vienmēr nāk viegli, tomēr tā ir viena no prasmēm, kas, kaut ar grūtībām, bet ir jāapgūst. Tas nav "patīk" vai "nepatīk" jautājums, taču daudziem vecākiem ir pārspīlēta pietāte pret savu bērnu iegribām. Nevajadzētu vienkārši pakļauties bērnam, kurš saka – mani tas garlaiko vai es to negribu. Tomēr veids, kā mācām bērniem lasīt, varētu būt rotaļīgāks, lai lasīšana veidotu asociācijas ar kaut ko priecīgu, jautru.

Cepīte. Vecākiem ir ļoti ērti, ja bērns stūrītī sēž ar viedierīci un ir miers.

Ozoliņa. Bet viņš varētu klusiņām arī lasīt! Jo lasīšana ir prasme, kas ikvienam ir vajadzīga, tikai, pretēji vizuālajai uztverei, tā ir apgūstama ar zināmu piepūli. Grāmatas gan mūsdienās arī uztver kā izklaidi, taču jebkura izklaide ir ātri pārejoša. Smadzeņu pārsātinātība tagad ir tāda, ka diez vai kāds bērns bez pamudinājuma domā – es varētu grāmatai izdomāt turpinājumu vai kopā ar pagalma draugiem iestudēt to izrādē. Mēs dzīvojam kā patērētāji, visu laiku vēlamies nākamo jaunumu.

Cepīte. Mana jaunākā grāmata bērniem "Emma un ekrāni" ir tieši par šo problēmu. Es sāku ar vecmodīgo televīzijas ekrānu, kurā meitene kopā ar vecākiem noskatās erudīcijas spēli, turklāt viņai ir doma nolikt planšeti un viedtālruni malā un radīt savu pagalma spēli. Bet diez vai bērni iedomājas, ka arī ekrāns var kalpot par impulsu kādai citai reālai spēlēšanās formai.

Pastore. Ļoti aktuāla ir radošā lasīšana, ko, manuprāt, skolās reti piekopj: pēc grāmatu izlasīšanas radoši reflektēt par izlasīto. Šobrīd bērniem liek kaut ko izlasīt un pēc tam rakstīt par to, tā nopelnot atzīmi. Vai arī tipiskais – uzzīmēt grāmatas ilustrāciju. Radošā lasīšana nozīmē, piemēram, sižeta līnijas izspēlēšanu ar dažādiem paņēmieniem. Teksta pārradīšanu, dekonstrukciju. Tomēr biežāk pedagogiem tam nav laika, nekam nekad nav laika.

Un ir pedagogi, kas man raksta: "Uztaisījām spoku stāstu pēcpusdienu. Aiztaisījām logus un nevis lasījām, bet paši izdomājām savus spoku stāstus un tikai pēc tam sākām tos lasīt. Pamācījāmies no tekstiem un nākamajā spoku stāstu pēcpusdienā jau stāstījām labākus spoku stāstus."

Pēc manas grāmatas "Raiņa ielas cirks" izlasīšanas Rīgas Montesori sākumskolā bērni veidoja īstus lielformāta cirka laukumus kā sižeta izklāstus, kur, piemēram, lejupslīdošas kāpnes apzīmēja bēdīgos notikumus. Kolosāls paraugs radošajai lasīšanai.

Cepīte. Pedagogi ir ielikti birokrātiskajos rāmjos, un viņiem bieži vien nav nedz iespējas, nedz laika šādām nodarbēm. Tikai īpaši radoši un enerģiski pedagogi ceļ priekšā bērniem ko tādu.

Pastore. Pedagogiem vienmēr var panākt pretī. Man ļoti patīk, ka izdevniecība "Liels un mazs" gatavo ierosmes materiālus daudzām grāmatām, pati arī taisu materiālus, kurus izmantoju skolās vai dodu kā idejas skolotājiem. To jebkura izdevniecība var darīt. Varbūt tas būtu skolas bibliotekāru uzdevums? Biblioterapija, radošā lasīšana – to visu varētu darīt bibliotekārs.

Un lasītprasmes veicināšana nav tikai Kultūras ministrijas vai Kultūrkapitāla fonda vai rakstnieku uzdevums. Tas galvenokārt ir Izglītības ministrijas uzdevums! Un tā nedrīkst būt kampaņa, šim mērķim visu laiku ir jāatvēl daļa no pastāvīgā budžeta.

Cepīte. Daudzi bērni ikdienā grāmatas pat neredz. Jaunajos mājokļos grāmatu bieži vien vispār nav, plauktos ir pāris dizaina priekšmeti, tas arī viss. Austrālijā kādā pētījumā secināja, ka bērni tomēr ir attīstītāki, ja mājās ir grāmatas pieaugušajiem un viņi lasa, pat ja paši bērni nelasa. Tas, izrādās, ietekmē! Bet, ja grāmatu mājās vispār nav...

Pastore. Mājās nav arī sarunu, ja vakariņas bērns ēd pie ekrāna. Arī dienas notikumu atstāstīšana, stāstīšanas prasme veido nākamo lasītāju. Esmu dzirdējusi lieliskas atsauksmes par rakstnieci Inesi Valteri, viņa ir kolosāla stāstniece, braukā pa skolām un kopā ar bērniem uz vietas rada stāstus. Un tā ir izcila prasme, kas skolās būtu jāpilnveido!

Cepīte. Lasīšana vai nelasīšana cilvēku ļoti ietekmē! Ja tulkotājiem semestrī bijis jāizlasa un jāanalizē tikai divas grāmatas, un arī tas lielākajai studentu daļai šķitis par daudz, kas tur var iznākt? Ar šādas attieksmes sekām saskaras arī izdevniecības.

Vai mūsdienās ir kādas tēmas, par kurām pieklājas obligāti rakstīt?

Pastore. Autoram pašam jāizšķiras – saglabāt savu patību vai iet citu pavadā. Ja tavi darbi neatbilst ārvalstu izdevēju aktuālajai izpratnei, tavu grāmatu neviens neizvēlēsies tulkot. Boloņas grāmatu tirgū par to pārliecinājos. Šobrīd grāmatā ir jābūt iekļautām visām, visām, visām sabiedrības grupām... Tādā līmenī. Kad aģenti satiekas ar izdevējiem, viņi neprasa, par ko ir grāmata. Viņi prasa, vai grāmatā ir tāda un tāda profila tēli. Latvijā tā vēl nav.

Ozoliņa. Oho! Es domāju, ka tā ir tikai filmās! Nezināju, ka to attiecina arī uz grāmatām.

Cepīte. Iekļaušanas un vienlīdzības motīvs, piemēram, mācību grāmatās – ja atvērumā divi puisīši, jābūt arī divām meitenītēm. Tā var aiziet pilnīgā vājprātā. Turklāt īpašās tēmas un ideoloģiskie pasūtījumi mākslas formā un valodā ļoti reti realizējas kvalitatīvi. Tāpēc nevar apgalvot, ka šobrīd dzīvojam pilnīgas vārda brīvības apstākļos… Bet, ja gribam tikt pie starptautiskas atzinības, tad ar šiem nosacījumiem jārēķinās. Un pamazām tas nāk arī pie mums.

Pastore. Protams, ja esi Kitija Krauzere, kurai ir unikāla autorbalss bērnu literatūrā, viņu kā autori neieliksi nekādos rāmjos, un viņai neviens neuzdrošināsies vaicāt, vai tekstā tāds un tāds zvēriņš ir pārstāvēts vai nav.

Kādas tēmas pašlaik ir aktuālas pašiem bērniem?

Cepīte. Bērni vienmēr grib piedzīvojumus un brīnumus, it īpaši, kad jau spēj identificēties ar tekstu.

Ozoliņa. Grib arī aktuālo notikumu atspoguļojumu. Pēc "Pandēmijas detektīviem" bērni man rakstīja, ka viņi tāpat pie datora mācījušies un ka grāmatā tas diezgan precīzi parādīts. Vēl bērnus interesē noslēpumi, kas jāatšķetina, un fantāzijas darbi. Nav mazinājusies interese par citām pasaulēm, par maģiju. Pusaudži labprāt lasa par distopijām, ir gatavi iedziļināties fantāzijas darbos, kur uzkonstruētas veselas pasaules.

Pastore. Ir labi ieraudzīt grāmatā sevi – grāmatai jābūt kā spogulim, bet vienlaikus arī kā logam, pa kuru skatoties, var uzzināt par citiem. Bērns ar brillītēm reti sevi atradīs kādā grāmatā, bet ja ir – it kā sīkums, taču viņam svarīgi! Grāmata bērnam arī parāda dzīves dažādību. Ikdienā cilvēki ratiņkrēslā ir izstumti no sabiedrības, tāpēc bērni Latvijā nereti rāda ar pirkstu uz bērniem ratiņkrēslā.

Cepīte. Poļu izdevniecībā atradu darbus bērniem "Brillītes" un "Karalis", iztulkojām. Un grāmatiņās tiešām izsekots tam, kā briļļaina meitenīte sākumā pārdzīvo par to, ka jānēsā brilles, bet tad viņas tētis, kuram pašam ir brilles, parāda, ka brilles ir priekšrocība; ka viņš vispār jūtas pliks bez brillēm, un beigās puika, kas meiteni bērnudārzā apcēla, pats jūtas apdalīts. "Karalī" ir vairāk fantāzijas elementu par puisīti ratiņkrēslā. Ļoti meistarīgi parādīts. Mums līdz tādiem tekstiem vēl jānonāk.

Pastore. Bet tie nedrīkst būt plakātiski, jābūt talantīgi uzrakstītiem.

Kāpēc bērnu grāmatniecībai, kas pašlaik tik izvērsta, ir vajadzīgs valsts finansējums? Ir pat dzirdēts, ka bērnu literatūrai ir neproporcionāli liels atbalsts salīdzinājumā ar citiem oriģinālliteratūras sektoriem.

Pastore. Bez atbalsta tās pastāvēšana Latvijā nav iespējama. Jo bagātīgi ilustrēta grāmata, kuras māksliniekam normāli samaksāts par darbu, pircējam varētu izmaksāt 30–50 eiro. Bez līdzfinansējuma bērnu grāmata maksātu ļoti lielu naudu, tātad nenonāktu līdz lasītājam.

Cepīte. Grāmatas mēdz būt dažādas, bet ilustrētas bērnu grāmatas nudien nav lēts prieks. Tulkotā literatūra vēl var pretendēt uz kādu ārvalstu grantu, taču oriģinālliteratūrai Kultūrkapitāla fonda finansējums bieži ir vienīgā iespēja. Tāpēc autoriem, arī izdevējiem dažkārt ir tik emocionāla reakcija pret VKKF ekspertiem un piešķīrumiem, pārmetot lobismu vai neprofesionālismu. Autori pat sāk tiesvedības. Nesen izdevēja Vija Kilbloka minēja, ka vēlētos, lai Latvijā, tāpat kā Lietuvā, būtu vairāk caurspīdīguma – lai publicēts tiktu ne tikai piešķirto, bet arī iesniegto projektu saraksts.

Ozoliņa. Lielu pienesumu dod samazinātais PVN, tas padara grāmatas pieejamākas. Piemēram, Spānijā un Itālijā PVN grāmatām ir 4%, Luksemburgā 3%. Šāds lēmums demonstrē prioritātes; ja bērnu lasītprasme ir vērtība, valstij tā konkrēti jāveicina.

"Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā darbojas visu gadu. Kādi vēl pasākumi notiek bērnu un pusaudžu literatūras popularizēšanai?

Cepīte. "Bērnu žūrija" ir ne tikai lasīšanas veicinātāja, tā popularizē savā atlasē iekļautos autorus, tulkotājus, ilustratorus, un bibliotēku iegādātie darbi ir atspaids izdevējiem. Tās ekspertiem jāapzinās atbildība – pēc bibliotekāru novērojumiem bērnu žūrijas izvēlētās grāmatas un skolā ieteiktā literatūra veido nozīmīgu bērniem izsniegtās literatūras daļu.

Protams, atbildības apzināšanās attiecas arī uz literatūras (gan Latvijas Literatūras gada balvas, gan Jāņa Baltvilka balvas) un grāmatu mākslas konkursu žūrijām – nevienam nav noslēpums, ka nominētās un godalgotās grāmatas vieglāk gan reklamēt, gan piedāvāt ārvalstu tulkotājiem un izdevējiem.

Pastore. Pārējais gulstas uz individuālu bibliotekāru un pedagogu pleciem. Dramatisko PIRLS rezultātu dēļ mēs kopā ar rakstniecēm Agnesi Vanagu un Zani Zustu plānojam kopā ar cilvēkiem, kuriem rūp bērnu lasītprasme, izstrādāt vismaz lokālas stratēģijas lasīšanas popularizēšanai. Ar šādām iniciatīvām var izdarīt daudz, jo gaidīt, kamēr Izglītības ministrija pamodīsies vai taps kāda valsts mēroga lasīšanas stratēģija, vienkārši nav laika! Ir jau par vēlu. Šobrīd galvenais ir vienkārši uzlabot vispārējo lasītprasmi.

Gandrīz katra izdevniecība šajā virzienā kaut ko dara. "Latvijas Medijiem" ir lasīšanas veicināšanas programma "Grāmatons".

Ozoliņa. "Zvaigzne ABC" jau astoto gadu rīko "Lasīšanas stafeti", kurā jāizlasa 2–3 grāmatas, kā arī jāizpilda dažādi uzdevumi, kas veicina ne tikai lasīšanas, bet arī teksta analīzes prasmes un radošumu. Vislielākais prieks ir par tiem bērniem un ģimenēm, kas piedalās vairākus gadus pēc kārtas, turpina iesākto ar jaunākajiem bērniem.

Cepīte. "Pētergailis" arī agrāk organizēja atsevišķu lasīšanas akciju, kuras galvenā balva bija ceļojums uz Lotes zemi Igaunijā. Manuprāt, mēs neizmantojam tos literāros tēlus, kuri Latvijā jau ir populāri un ap kuriem var radīt veselu industriju. Tērvetes parkā, kas tik pamatīgi cieta lielajā vētrā, visa kā cita jau bija tik daudz, ka Brigaderes tēli likās gandrīz pazuduši. Dikļos Vika pasaku parkā ir brīnišķīgas koka skulptūras. Bet cik daudzi to zina un uz turieni brauc? Vika "Sarežģīto zvirbulēnu", "Pakrastniekus" var lasīt tāpat kā "Vinniju Pūku". Ja tur vēl būtu kāda pasaku māja, kuru izstaigāt, spēles izspēlēt...

Pastore. AB parkā vienā stūrītī ir "Avārijas brigādes" mājiņas, nekā īpaša tur gan nav. Bet tādu parku Latvijā trūkst, ģimenes ar bērniem ļoti meklē, kur pavadīt laiku. Un cik var braukāt uz Lotes parku un uz Tērveti?! Bet tur vajag izpratni un uzņēmēja tvērienu.

Siguldā šoruden pirmo reizi notiks bērnu literatūras festivāls. Kas tajā iecerēts?

Pastore. Visos pasaules literatūras festivālos centrā ir daži autori, šajā gadījumā – Inese Zandere un es, arī divas ilustratores – Anete Melece un Lote Vilma Vītiņa, tāpat vairāki pazīstami ārvalstu autoru vārdi. Mēs ar Aneti Meleci esam Siguldas novada mākslinieces. Programma veidota tā, lai tajā piedalītos un tie būtu svētki visiem, kas Latvijā darbojas bērnu literatūras nozarē, un pašiem bērniem, vecākiem.

Ozoliņa. "Zvaigzne ABC" arī piedalīsies. Lieliski, ka Sigulda uzņemas iniciatīvu un pati savu tēlu attīsta caur literatūras un stāstniecības prizmu. Līdzīgi festivāli ar lieliem panākumiem notiek Edinburgā, Ņujorkā, Barselonā, notiek tikšanās ar autoriem un stāstu stāstīšana, darbnīcas un koncerti, dejas, atrakcijas un telšu pilsētiņas, tie ir svētki visai ģimenei. Ceru, ka Siguldai izdosies radīt tikpat fantastisku ikgadēju kultūras notikumu.

Kāda ir pieredze ar latviešu bērnu literatūras tulkojumiem ārvalstīs?

Cepīte. Profesionāli un par piešķirto valsts finansējumu ar to nodarbojas "Latvian Literature". Taču atsevišķi izdevēji paši gādā par savu grāmatu tulkošanu, kaut bez atbalsta tas nav komerciāli izdevīgi.

Pašlaik starptautiskā mērogā visvieglāk ir pārdot bilžu grāmatas ar pavadošiem teikumiem puslappuses apmērā – nav jāmaksā par apjomīga teksta tulkošanu, kas prasa lielus ieguldījumus. Ja mākslinieks ir uztvēris pasaulē aktuālās tendences, tad piedāvāt ilustrāciju grāmatu ir vienkāršāk. Un tomēr palieku pie tā, ka latviešu bērnu oriģinālliteratūrai ir vislielākais tulkošanas potenciāls.

Pastore. Anetes Meleces "Kiosks" ir iznākusi, pat vairs nevaru saskaitīt, cik daudzās valstīs un valodās.

Tiklīdz izdevniecība "Liels un mazs" pagājušajā gadā Boloņā saņēma balvu kā gada labākā bērnu grāmatu izdevniecība Eiropā, palielinājās arī interese par tās izdoto manu grāmatu "Laimes bērni". Tā arī tika apbalvota, un citādi šīs intereses visdrīzāk nebūtu. Ja tā nav bilžu grāmata, tad ir ļoti, ļoti jāpacenšas piesaistīt sev īpašu uzmanību, jo par latviešu bērnu literatūru līdz šiem apbalvojumiem starptautiski zināms bija maz.

Kuras latviešu bērnu grāmatas vajadzētu tulkot un izdot citās valodās?

Cepīte. Tik maza literatūra kā latviešu starptautiski nestrādā kā zīmols arī valsts mazpazīstamības dēļ. Ārzemju izdevējiem izdevīgāk ir izdot pazīstamāku literatūru, jo to var pārdot ar lielāku garantiju.

Turklāt katrā valstī ir sava specifika. Mans "Ulsiks" somu valodā iznāca pavisam atšķirīgs no latviešu izdevuma. Arī ar citu nosaukumu – "Ulsiks, padomju Latvijas bērns". Somu izdevēji gribēja, lai grāmatā ir daudz 60.–70. gadu – mana aprakstītā bērnības laika – fotogrāfiju, pēc tam igauņu tulkojumā to bija vēl vairāk, jo sniedza konkrētu priekšstatu par šo laikaposmu Latvijā. Pazīstamā somu dzejniece Heli Lāksonena minēja, ka būtu labi, ja Somijā par "Ulsiku" varētu noskatīties tādu pašu filmu kā par igauņu Lēlo Tungalas "Biedru bērnu".

Ozoliņa. Ārzemniekus fascinē mūsu pagātne, no kuras mēs paši gribam tikt prom, viņi vienmēr saka "bijusī Padomju Savienība", "otrā pusē dzelzs priekškaram". Bet mūsu valsts stratēģiskās komunikācijas vēstījums – ka esam Ziemeļeiropas valsts, pat ne Austrumeiropas valsts – tad ir pretrunā šim priekšstatam.

Pastore. Ir jautājums, vai pašiem autoriem joprojām ir interesanti turpināt par šiem padomju un postpadomju laikiem reflektēt, ja kā sabiedrība gribam būt kas cits un arī jau esam citā posmā. Līdz kara sākumam Ukrainā man bija apnikusi virzība un uzsvari uz politisko vēsturi, bet es saprotu, ka tā ir mūsu pagātne un tā mūs veidojusi, tai ir izšķiroša nozīme. Tā ietekmē mūsu nostāju, un tas var atspoguļoties arī bērnu grāmatās.

Lai arī Latvijā patlaban ir bērnu literatūras uzplaukums, nevaram salīdzināties, piemēram, ar zviedru bērnu literatūras tradīciju. Zviedrijā gandrīz visi bērnu grāmatu autori ir ietekmējušies no Astrīdas Lindgrēnes. Mums vienkārši ir vajadzīgs laiks, lai izveidotos kāda unikāla tradīcija kā, piemēram, beļģiem viņu komiksi bērniem.

Cepīte. Arī bērnu literatūrā galvenais ir nepazaudēt savu balsi. Tas ir vissvarīgākais katram rakstniekam, un arī izdevējiem par to vajadzētu domāt, tāpat kultūrpolitikas veidotājiem. Nepazaudēt savu identitāti, savu savdabību.

Pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme", 2023. gada 4. nr.