Ojārs Vācietis dzimis 1933. gadā Trapenes pagasta "Dumpjos". Mācījies Trapenes pamatskolā (1942–1948) un Gaujienas vidusskolā (1948–1952). Vēl vidusskolas gados publicēts viņa pirmais dzejolis "Miera balss" (Apes rajona laikrakstā "Sarkanā Ausma", 1950).
1952. gadā Ojārs Vācietis sācis studēt latviešu valodu un literatūru Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. 1956. gadā, kad viņš vēl ir ceturtā kursa students, tiek izdots Vācieša pirmais dzejoļu krājums "Tālu ceļu vējš". Tas ātri iegūst publikas uzmanību; kritiķi atzīmējuši Vācieša aktīvo attieksmi pret dzīvi, sekošanu padomju ideāliem un spēju aizraut lasītājus (arī ar dzejoļu publiskiem lasījumiem). 1956. gadā Vācietis kļūst arī par Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedru.
1956. gadā Ojārs Vācieits apprecējies ar dzejnieci, tulkotāju un žurnālisti Ludmilu Azarovu. Abu laulībā dzimis dēls Žanis Vācietis.
No 1958. gada Ojārs Vācietis strādājis dažādos laikrakstos un žurnālos ("Literatūra un Māksla", "Liesma", "Bērnība"), 1962.–1963. gadā darbojies arī Rīgas Kinostudijā. No 1968. gada bija žurnāla "Draugs" (1964–1997) redaktors.
Kā raksta literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa, "līdz (20. gadsimta) 60. gadiem Ojārs Vācietis turpināja Jāņa Sudrabkalna (1894–1975) dzejoļu krājumā "Brāļu saimē" (1947–1948; apbalvots ar Staļina prēmiju) iedibināto dzejas skolu, kam raksturīga padomju dzīves glorifikācija, bet vēlāk nodevās autentiska komunisma un pareiza sociālisma meklējumiem, paužot oficiālajai valsts ideoloģijai nepieņemamu idejiski estētisko pozīciju. Disidentisms kā kultūras parādība un tā izraisītā rezonanse Latvijas sabiedrībā 60. gados saistīta galvenokārt ar diviem dzejoļu krājumiem: Vācieša "Elpa" (1966) un Belševicas "Gadu gredzeni" (1969)."
Krājumā "Elpa" laikmeta traģiskie notikumi un totalitārisms akcentēti kā cilvēka individuālās izvēles robežsituācijas, aizstāvot humānismu vai arī paliekot vienaldzības, konformisma pozīcijās. 1967. gadā par šo krājumu Ojāram Vācietim piešķirta Latvijas PSR Valsts prēmija.
20. gadsimta 70. un 80. gadu Ojāra Vācieša dzejā galvenās tēmas ir jaunrade un patērēšana, dabas dāsnums un tā nesaudzīga izmantošana, cilvēcība ekstrēmos apstākļos un necilvēcība šķietami civilizētā vidē, pilsētas surogātvērtības un lauku dabiskums, dzīvības nepārtrauktība un iznīcības draudi.
1977. gadā Ojāram Vācietim piešķirts Latvijas PSR Tautas dzejnieka nosaukums.
1982. gadā izdotais Ojāra Vācieša krājums "Si minors" tiek uzskatīts par vienu no latviešu dzejas augstākajiem sasniegumiem padomju okupācijas gados. Tas ir iekļauts Latvijas Kultūras kanonā.
"Ojārs Vācietis ir un paliek viens no visspilgtākajiem un vispretrunīgāk vērtētajiem autoriem 20. gadsimta latviešu rakstniecībā," raksta Ausma Cimdiņa, "un tas ir veicinājis spēcīgu ārpusliterāro kontekstu (vēsturisko, politisko, sociālo) klātbūtni viņa dzejas uztverē un vērtējumos."
Ojārs Vācietis strādājis arī kā tulkotājs. 1979. gadā latviešu valodā izdots viņa pazīstamākais tulkojums – Mihaila Bulgakova romāns "Meistars un Margarita".
Ojārs Vācietis devās mūžībā 1983. gada 28. novembrī. Viņš ir apbedīts Carnikavas kapos.
1984. gadā nodibināta Ojāra Vācieša vārdā nosauktā literārā prēmija. Kopš 2003. gada Carnikavas pašvaldība kopā ar Vācieša muzeju ik gadu prēmiju piešķir kādam spilgtam dzejoļu krājumam, un dažādos laikos to saņēmuši Pēters Brūveris, Edvīns Raups, Anna Auziņa, Amanda Aizpuriete, Ivars Šteinbergs u. c.
1988. gadā Rīgā darbu uzsāk Ojāra Vācieša memoriālais muzejs. Tas atrodas Ojāra Vācieša (kādreiz – Lielajā Altonavas) ielā, ēkā, kurā kopš 1960. gada dzejnieks dzīvoja kopā ar savu ģimeni.
2015. gada rudenī Carnikavas kapos uzstādīts Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas piemiņas ansamblis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
