Burtnīcas ir divu autoru, latvieša un lībieša, kopdarbs. Balādes sarakstījis Vērdiņu Kārlis jeb Kārlis Vērdiņš, bet iztulkojis Ernštreitu Valts jeb Valts Ernštreits. Dzejnieks, literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš lībiešu likteņa tēmai dzejā pievērsies kopš 2011. gada un daudzos latviešos atmodinājis interesi par lībisko, jo dzejā saistoši interpretē laikmeta noskaņojumu, reālijas, tradicionālo un mūsdienīgo, tā iesaistot lasījumā ikvienu, un nav noteikti jābūt Staltu, Dambergu vai Prinču dzimtas pēctecim.
Krājuma ārējais veidols ir mākslinieces Ernštreitu Zanes darināts 20. gadsimta sākuma zaļganpelēko burtnīciņu izdevuma stilā. Abas brošūras stiprinātas vākos, kas vizuāli saistās ar lībiešu laivas sāniem – priedes koka raupjo faktūru. Vāku iekšienē atrodama līvu simbolu karte, kurā lasītāju sveicina gan krājuma radītāji, gan dzejas tēli, gan lībiskās kultūras zīmes – ūdensputns, greznais žuburu kāzu kronis, kapu kroņa vanna, Lieldienu pušķotā eglīte, krājuma tiltultēls butiņš, Kurzemes lībiešu zemju karte ar senajiem zvejnieku ciemiem un citi.
Grāmatas vizualitāte, veidota gaumīgi klasiskā estētikā, un nosaukums ar norādi uz balāžu žanru rada asociāciju, ka saturiski mūs gaida romantiski poētiska liroepika. Dzejniekam Kārlim Vērdiņam patīk pārsteigt lasītāju, un šis izdevums nav izņēmums. Dzeja formāli patiesi ir piederīga balādēm, veidota pēc šī žanra principiem – iemieso sižetiskumu, ietver augšējo jeb noslēpumaini mistisko teksta slāni, kā arī apakšējo jeb reālo slāni – vēsta par dramatiskiem vai traģiskiem notikumiem līvu ļaužu dzīvēs un tautas liktenī.
Atšķirībā no klasiskajām balādēm episkuma nopietnību te aizstāj ironija, groteska, kas ir viena no Kārļa Vērdiņa dzejas zīmēm un vērtībām. Te varētu šķist, ka traģiskais un komiskais šajā žanrā un tematikā ir pilnīgi nesavienojami lielumi, bet vairums dzejoļu pierāda pretējo. Tāpat mūslaiku balādes ataino globalizācijas spaidus un guvumus. Taisnības labad jāsaka, ka pasaules pārmaiņu procesi nav nekāds 21. gadsimta jaunums, lībieši ir globalizācijas skarti jau vairāku gadsimtu garumā. Industrializācija, karš un padomju okupācija lielākoties postoši ietekmējusi kopienas pastāvēšanu, taču dzīvas un aktīvas nākotnes perspektīva līviem ir joprojām.
Krājuma dzejas valodā kā ciešā tīklā savīti teksti un metateksti, laiktelpas, reālā un mitoloģiskā telpa, vēsturiskas un fiktīvas personas. Reālajā līvu topogrāfijā Kolkā, Melnsilā, Ķesterciemā, Rindā, Pizē, Ancē, Pitragā, Lūžņā, Mazirbē rosās un ar līviem mijiedarbojas Zigfrīds Anna Meierovics, Viktors Cojs, Staļins un Janīna Kursīte. Labticīgs latvietis dažus tēlus var noturēt par Vērdiņa spilgto izdomu, bet tiem ir reāli prototipi. Piemēram, Pēteris Foršs ar tik neticami neparasto uzvārdu ir nevis vienkārši fiktīvs Lūžņas tēls, kurš balādē nepaguris cīnās ar Velnu, bet reāls līvu vīrs.
Autors ir iedvesmojies no lībiešu folkloras materiāla studijām – te sastopami tādi pasaku un teiku tēli kā jau minētais Velns (tāpat kā latviešiem arī lībiešu pasakās bieži sastopams), bute un saltkurpji jeb nedabīgā nāvē mirušie. Interesanti, ka lībiešu folkloras pētniece Valda Marija Šuvcāne savulaik norādījusi uz saltkurpjiem kā universālu mitoloģisku lībiešu folkloras jēdzienu.1
Lībiešu kultūrai iezīmīgais animistiskais pasaules uzskats, ka visai dabai ir dvēsele un dvēsele dzīvo arī pēc nāves, ir arī krājuma balāžu elements. Autors sapludina dzīves un nāves laiktelpas, koncentrē vairāku gadsimtu notikumus, piemēram, balādē "Līzes sapnis". Līvu meitu Līzi vairāku gadsimtu garumā apciemo englenderis Džons, kurš karo Krimas karā, sargā Kārli Ulmani Liepājā, karo pret Staļinu un visbeidzot piedalās NATO mācībās, līdz ierodas ar trifelēm un portvīnu. Visas balādes garumā viņš sastop Līzi, līdz sižeta pavediens pārtrūkst ar atmošanos realitātē – "Līze neatver. Māja bez logiem, bez gaismas. // Džons aizaugušā sētsvidū sēž un portvīnu dzer." (8. lpp.)
Līdzīga tipa princips pielietots arī balādē "Fricis un Didriķis", kur divu draugu likteņa notikumi, nāve un dzīve, pamīšus risinās gan reālajā, gan htoniskajā telpā gadsimtu garumā. Autors konfrontē lasītāju ar atpazīstamām šodienas ainām, kur piejūras un lauku vidē redzam zudušas mājvietas vai mainījušos ainavu: "Didriķis iet un brīnās – vairs nevar pazīt. / Ceļš uz mājām galīgi aizaudzis, visapkārt krūmi. / Pīlāgu mājas sabrukušas, skurstenis viens stāv gaisā. / Kur tikai skatās, ne cilvēka neredz, ne lopa. // Didriķis galīgi nobīstas, skries pats uz savu sētu. / Izskrien no meža, bet tur priekšā sveša māja. / Platas durvis tai mājai, glāžu logi pa visu sienu. / Uz mājas uzrakstīts lieliem burtiem "SIA Kolkasrags"." (38. lpp.)
Šķietami skaudrā apjauta par zūdošo un nenovēršamo gan lībiešu, gan latviešu kultūrā ar lūgšanu norobežoties "dodi man izbēgt no ļaunās un viltīgās pasaules" (32. lpp.) nepalīdz dzīvot. Dzīvot palīdz pārmantojamība un turpinājums – to izlasām arī šajā krājumā.
Krājuma noslēguma dzejolī "Buramvārdi" pretstatījuma rindu princips ir lokalizējuma fragments no Mazirbē pierakstītās līvu Lieldienu dziesmas ("Lejāvõtamd loul"), kas dažādās versijās tiek dziedāta joprojām dzīvajā Putnu modināšanas tradīcijā.
Pretstatu formula ir apdziedāšanās tradīcija par godu labam zvejas lomam, ko dzejnieks šeit interpretējot papildinājis ar šodienas reālijām: "rāma saule mūsu jūrā – lieti vētras jūsējā / treknas butes mūsu jūrā – liesas butes jūsējā / nafta gāze mūsu jūrā – vecas mīnas jūsējā // (..) dotācijas mūsu ciemā – bada maize jūsējā" (40. lpp.).
Pavasari var sagaidīt ar Putnu modināšanu, dzīvības atjaunošanos dabā un garā rosina arī smieklu vibrācijas, ko krājuma lasītājs var piedzīvot pēc, piemēram, sludinājumu cikla "Lībiešu mīla" izlasīšanas.
Iespējams, kāds pārsteidzīgs, nesagatavots lasītājs, vēl neatvēris grāmatu, atkal neizpratnē sauks, ka visi lībieši jau sen miruši. Nebūt. Dzīvāki par dzīviem un savā kultūras apziņā dzīvāki par latviešiem. LU Lībiešu institūts, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Nacionālo kultūras centra pasludinātais Lībiešu mantojuma gads 2023. gadā daudzveidīgās norisēs atklāja līvu mantojuma bagātību – dažādās formās, tradīcijās, simbolos, kultūras veidos, iespieddarbos, folklorā, etnogrāfijā, mūzikā, mākslā. Lībiešu gada notikumi vedinājuši pārdomāt gan identitātes, gan piederības apziņu kopienai, vietai, valodai. Vēl kādā aizvadītajā gadā izdotajā grāmatā "Lībiešu [kultūr]telpa" iekļautas Zanes Ernštreites sarunas ar līvu vērtību iedzīvinātājiem, kuri vēstī par dzīvā mantojuma personisko, sabiedrisko pusi, un norāda arī uz vēstures kopainu, vienojošām ievirzēm. Tulkotājs, pētnieks, dzejnieks, sabiedriskais darbinieks Valts Ernštreits uzsver noteiktus vēsturiskos apstākļus identitātes saglabāšanā, vienotu teritoriālo kopienu, kurā "nozīme bijusi gan valodai, gan Lībiešu krastam, kurš vienmēr ir bijis savrupa teritorija"2, kā arī skaidro šodienas apstākļus, kuros saikne ar valodu ir galvenā saikne ar lībisko kultūru. Reizē Ernštreits norāda: "Lībiskā identitāte un piederības izjūta kopienai nav atkarīga no tā, vai un cik cilvēku runā lībiešu valodā."3
Būtiska atziņa arī "Lībiešu balāžu" lasījumā – lībiskais mantojums nav piemineklis, bet dzīva un joprojām mainīga kultūras identitāte, kuru veido visi, kuri jūt sevi piederīgu šai tautai un tās vērtībām. Balādēs ir dzīvīga ironija, kas atmodina, savukārt krājuma kopnoskaņa ir vēlme atjaunot, radīt, stiprināt un turpināt, uzlūkot pasauli cerīgā gaismā – "Kas ilgi skatās saulē, tas ierauga patiesību." (33. lpp.). Kultūras un valodas dzīvotspēja nav tikai runātāju skaitā, tā ir valodas griba un piederības griba. Latvieši no līviem var mācīties lībiskās esmes nemirstību. Putniņi, celieties augšā!
Vērdiņu Kārlis / Vērnig Kōrli. Lībiešu balādes / Līvõd balādõd. Atdzejojis Valts Ernštreits / Tilkiji Valt Ernštreit. Rīga: Neputns, 2023.
1 Valda Marija Šuvcāne. Lībiešu folklora. Rīga: Jumava, 2003. 53. lpp.
2 Zane Ernštreite. Lībiešu [kultūr]telpa. Ventspils: LU Lībiešu institūta atbalsta biedrība; Ventspils lībiešu apvienība Rānda, 2023. 298. lpp.
3 Turpat, 300. lpp.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
