Latvietis Parīzē, brīvības stāsti un kā radās JRT. Piecas jaunas latviešu grāmatas

"Krīta apļi" ir latviešu rakstnieces Dženas Andersones trešais stāstu krājums, kas gan būtiski atšķiras no iepriekšējiem, gan turpina vairākas autorei svarīgas tēmas, kā pieaugšana un nobriešana, garīga un fiziska brīvība. Andersones darbu centrā ir "parasti cilvēki", kas ņemti no reālās dzīves, un "Krīta apļos" lasītājs jau atkal var redzēt viņu dvēseles dziļākos nostūrus.

Kāda stāsta galvenā varone saka: "Pēdējā laikā šad tad aizdomājos, vai bērni ir savu vecāku turpinājums vai nav. Visi šie no ābelēm tālu nekrītošie āboli un tā tālāk. Arvien biežāk man sagribas, kaut es būtu kritusi un aizripojusi pavisam tālu no tās savas ābeles, jo baidos, ka tā arī netikšu prom no koka ēnas."

Jau Dženas Andersones pirmais, 2021. gadā publicētais stāstu krājums "Dadži" kļuva par pamanītu notikumu latviešu literatūrā – tas tika nominēts Latvijas literatūras gada balvai kā gada spilgtākā debija, kā arī saņēma Egona Līva piemiņas balvas "Krasta ļaudis" speciālbalvu.

Publiciste Tatjana Žagare-Vītiņa uzrakstījusi grāmatu par diviem slaveniem brāļiem – bijušo Latvijas Nacionālās operas vadītāju Andreju Žagaru (1958–2019) un Dailes teātra direktoru Juri Žagaru (1961).

"2017. gada Ziemassvētkus es svinēju Andreja un Jura vectēva mājās Kalna Žagaros netālu no Cēsīm," stāsta publiciste. "Tikko bija iznākusi mana grāmata par deviņiem ASV dzīvojošiem latviešiem, kuri cenšas nepazaudēt saikni ar Latviju. "Kad tu uzrakstīsi par mums?" smejoties jautāja viens no brāļiem. Piedāvājums izraisīja jautrības pilnu domu apmaiņu par to, kā varētu izskatīties šāda grāmata. Īpaši ņemot vērā to, ka mūs ar Juri saista gandrīz divdesmit gadu ilga laulība un divi dēli. Smējos kopā ar visiem, bet pēc laika sāku domāt – kāpēc ne?"

Grāmata ir personiska un emocionāla, tā detalizēti atklāj divu spēcīgu brāļu stāstus un gaitas Latvijas kultūras vidē un uzņēmējdarbībā, kā arī dzimtas vēsturi.

Dzejnieka Kārļa Vērdiņa bilingvālais dzejoļu krājums "Lībiešu balādes" ir rakstīta, iztēlojoties to, kāda varētu būt lībiešu laikmetīgā dzeja, ko sarakstījis autors, kurš dzīvo lībiešu kultūras vidē un kura tekstos organiski ieplūst vietējie ticējumi, paražas un vēsturiskā atmiņa.

"Darbs pie grāmatas "Lībiešu balādes" sākās 2011. gadā, kad Valts Ernštreits aicināja latviešu dzejniekus sacerēt pa vienam dzejolim par lībiešu tematiku, atdzejoja tos un publicēja kopkrājumā "Tā iznirst lībieši"," skaidro Kārlis Vērdiņš. "Kopš tā laika esmu turpinājis rakstīt dzejoļus, izmantojot lībiešu vēstures, literatūras un folkloras motīvus. Vairāki no šiem dzejoļiem ir apjomīgi un sižetiski, tādēļ šī grāmata uzskatāma par mēģinājumu liroepikas žanrā, pie kura pieder arī balāde – forma, kuru latviešu literatūrā spilgti iedzīvinājuši Vilis Plūdons, Eriks Ādamsons un arī Kārlis Ābele, kurš 1948. gadā tiecies definēt tās galveno pazīmi: "Balādes būtiska pazīme – augšējā un apakšējā norise. Augšējā norise ir nereāla un tinas liktenīgā noslēpumā, beidzot saskaras ar apakšējo norisi, kas rit reālā, visiem pārredzamā plaknē. Šī abu norišu saskaršanās ir arī balādes – parasti dramatiskais, nereti pat traģiskais – atrisinājums." Galvenokārt pēc šāda principa veidoti dzejoļi arī šajā krājumā."

"Atšķirībā no klasiskajām balādēm episkuma nopietnību "Lībiešu balādēs" aizstāj ironija, groteska, kas ir viena no Kārļa Vērdiņa dzejas zīmēm un vērtībām," portālā "Delfi" publicētajā recenzijā raksta literatūrzinātniece Agija Ābiķe-Kondrāte. "Varētu šķist, ka traģiskais un komiskais šajā žanrā un tematikā ir pilnīgi nesavienojami lielumi, bet vairums "Lībiešu balāžu" dzejoļu pierāda pretējo."

Izdevniecība "Neputns" turpina sēriju "Latvijas mākslas klasika" ar grāmatu par latviešu gleznotāju Rūdolfu Pinni (1902–1992) – vienu no 20. gadsimta spilgtākajiem latviešu māksliniekiem.

Rūdolfs Pinnis bija skolojies pie Valdemāra Tones, arī uzsācis studijas Mākslas akadēmijā, taču lielāko ietekmi guvis Francijā – gleznotājs vairākus gadus dzīvoja un strādāja Parīzē. 1939. gadā viņš atbrauc uz Rīgu, lai rīkotu personālizstādi. Kad sākas Otrais pasaules karš, Francijā atgriezties viņam vairs neizdodas.

Par glezniecību Rūdolfs Pinnis savulaik izteicies: "Sevis pārvarēšana, sevis nežēlošana – tas ir galvenais māksliniekam. Gleznot – tas ir tikpat kā būt grāvracim. Smags fizisks un arī vēl garīgs darbs. Jāatrod jauna forma, jo tā nosaka mākslas darba dzīvīgumu. Es tik traki strādāju tādēļ, ka jūtu, mūsu laiks ir tik trauksmains, tādu pretrunu pilns, ka neder maigas bildītes. Mani uztrauc pelēcība, kas krājas glezniecībā apkārt. Nevis pelēkā krāsa, pats gribu vienu darbu uzgleznot ar pelēko. Uztrauc nogalinātā krāsa. Atzīstu, ka katrā darbā jābūt jaunam atklājumam. Ja tas tā nav, darbs ir veltīgs."

"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" bija pirmais iestudējums, ko 1993. gadā, atgriezies no ASV, Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) radīja tobrīd jaunais režisors Alvis Hermanis, tādējādi atklājot skatuvi, kas laika gaitā izveidoja pati savu valodu, kuru ir tik ļoti iecienījuši un novērtējuši skatītāji gan Latvijā, gan citur pasaulē. Šogad JRT beidzot atgriežas savās mājas telpās Lāčplēša ielā, un nupat izdotā grāmata – kurai dots tāds pats nosaukums kā pirmajai izrādei – ir stāsts par teātra 30 gados piedzīvoto.

Grāmatu veido 11 stāsti un vairāk nekā 130 bildes, tā paver skatu uz Jauno Rīgas teātri no iekšpuses. "Mēģināšu aprakstīt to, ko bez manis neviens cits nezina, – kā radās JRT", bija nolēmis teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis. "Tā, protams, būs tikai mana versija, un stāsts par teātri neizbēgami būs arī stāsts par mani. Jo šie abi stāsti man ir sapinušies un sapiņķerējušies kopā līdz tādai pakāpei, ka tos nodalīt un destilēt līdz kādai objektīvai patiesībai būtu nereāli. Katram JRT cilvēkam ir savs JRT stāsts."

Līdzās Alvim Hermanim ar tikpat personiskām atmiņām par dzīvi Jaunajā Rīgas teātrī dalās aktieri Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Andris Keišs, Sandra Kļaviņa, valdes locekle Gundega Palma un ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite. Grāmatas dizainu veidojusi māksliniece Kristīne Jurjāne.