Tas aptver labākos rakstnieces īsprozas paraugus no deviņdesmito gadu pirmās puses – stāstus "Peles nāve", "Mana izdomātā dzīve" un "Vasaras pieraksti. Zona", vēl pēc ilgāka laika posma, kad Andras Neiburgas proza kļuva publiski nepieejama, presē publicētos darbus, bet lielākā daļa no piecpadsmit stāstiem klajā nāk pirmo reizi.
Tā ir brīžiem liriska, izjusta un sievišķīgi emocionāla, brīžiem sadzīviski groteska un skarbi ironiska proza. Formāli krājumu raksturo izvēlētais moto – kāds fotogrāfa Anrī Kartjē Bresona izteikums: "Katrā momentā eksistē īpašs izšķirošs mirklis, kurā visas lietas atrodas stāvoklī, kas uzskatāms par tā momenta būtību. Katra fotogrāfa sapnis ir noknipsēt tieši tajā sekundes simtdaļā." Saturiski – vai tas būtu titulstāsts "Stum, stum" par piejūras ciemata Andru, kas uz pāris stundām, atstādama Opi vienu pašu, dodas ar ķerru iepirkties uz autoveikalu, vai darbā "Provinces Euridīče" nomales pilsētiņas aktrises piecdesmit gadu jubilejas intervijas fiasko – visā krājumā iešifrēts virsuzdevums rosināt aizdomāties par dzīves jēgu, par tās patiesajām vērtībām. "Laime ir nezināt, - teica Euridīče. Ar zināšanām beidzas brīnumi."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!