Operatora mākslu Anastasijs Mihailovs apguvis Maskavas kinematogrāfijas institūtā (VGIK), un šo prestižo kinoaugstskolu izvēlējies kā tolaik vienīgo iespēju savu aizraušanos ar attēlu pārvērst profesijā. Bērnībā viņš ārkārtīgi vēlējies iemācīties zīmēt un skapī atrasto tēva fotoaparātu izmantojis vien tādēļ, lai pēc tam fotogrāfijas pārzīmētu.
Mihailovs atzīst – operatora un fotogrāfa mākslai ir daudz kopīga – prasme rīkoties ar gaismu, krāsu, kompozīciju, perspektīvu, kadra dziļumu, rakursa, tuvplāns, vidējā plāna vai kopplāna un izvēle. Ne velti pirmie divi mācību gadi VGIKā būtībā veltīti fotogrāfijas apguvei. Tomēr galvenais, kas, pēc viņa domām, atšķir vienu mākslu no otras – kino dzimst vienīgi kolektīvā, kopīgā darbā, bet fotogrāfija ir ļoti personiska, pat intīma māksla. Kino no operatora atkarīgs daudz, taču nebūt ne viss, reklāmā – vēl mazāk, bet fotogrāfijā – gandrīz viss! Šeit ir iespējams pašam būt sava darba pasūtītājam, producentam, režisoram un izpildītājam, un dažkārt arī grimētajām un kostīmu māksliniekam. Tomēr, Anastasija dzīvē abas nodarbošanās ir „kā savienotie trauki” – idejas, paņēmieni, tēli un pat personāži ceļo no klipiem uz fotogrāfijām un atpakaļ. Visa pamatā ir attēla mīlestība – lai kāds tas ari būtu – kustīgs vai statisks, mirklīgs vai mūžīgs, abstrakts vai reāls.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!